قانون حماية حقوق المستهلك (بصيغته المعدلة حتى 22 يونيو 2011), لاتفيا, WIPO Lex

النصوص الرئيسية

باللاتفية Patērētāju tiesību aizsardzības likums (Ar grozījumiem: 22.06.2011)

بالإنكليزية Consumer Rights Protection Law (as amended up to June 22, 2011)

Consumer Rights Protection Law of March 18, 1999 (as consolidated on June 9, 2011)

1 The Parliament of the Republic of Latvia

Text consolidated by Valsts valodas centrs (State Language Centre) with amending laws of: 22 November 2001 [shall come into force on 26 December 2001];

16 April 2003 [shall come into force on 1 February 2004]; 29 April 2004 [shall come into force on 26 May 2004]];

27 October 2005 [shall come into force on 25 November 2005]; 22 March 2007 [shall come into force on 11 August 2007];

17 May 2007 [shall come into force on 12 June 2007]; 19 June 2008 [shall come into force on 23 July 2008]; 21 May 2009 [shall come into force on 23 June 2009];

26 November 2009 [shall come into force on 24 December 2009]; 28 October 2010 [shall come into force on 1 January 2011];

20 December 2010 [shall come into force on 1 January 2011]; 9 June 2011 [shall come into force on 22 June 2011].

If a whole or part of a section has been amended, the date of the amending law appears in square brackets at the end of the section. If a whole section, paragraph or clause has been deleted, the date of the deletion appears in square brackets beside the deleted section, paragraph or clause.

The Saeima1 has adopted and the President has proclaimed the following Law:

Consumer Rights Protection Law

Chapter I General Provisions

Section 1. Terms Used in this Law

The following terms are used in this Law: 1) directions for use – instructions of the manufacturer or service provider through

compliance with which goods or services retain their operational (utilisation) characteristics and adequate quality, and do not pose a threat to the property, health and life of the consumer and to the environment;

2) service – performance of a consumer’s order or such fulfilment of a contract entered into with a consumer, for remuneration or free of charge, within the scope of the economic activity of a person as a result of which an article is leased, a new article is produced, an existing article or its characteristics are improved or altered, or work is performed, or intangible result of work is achieved;

21) durable medium – any instrument which enables the consumer to store information addressed personally to him so as to ensure the accessibility, use and reproduction thereof in an unchanged form for a period of time necessary for the provision of such information;

3) consumer – a natural person who expresses a wish to purchase, purchases or might purchase, or use goods or a service for a purpose, which is not related to his or her economic or professional activity;

4) service provider – a person who within the scope of his or her economic or professional activity provides a service to a consumer;

5) trader – a person (also an importer) who within the scope of his or her economic or professional activity offers or sells goods to consumers, as well as a person who acts in the name of the trader or at his or her instruction;

6) goods – any article offered or sold to consumers; and 7) manufacturer – a person who within the scope of his or her economic or

professional activity manufactures or renovates goods for sale, or identifies itself as the

manufacturer by indicating (labelling) on the goods or the packaging thereof, or in the technical documentation of the goods, its name (firm name), given name, surname, trademark or other distinguishing mark. [22 November 2001; 27 October 2005; 19 June 2008; 28 October 2010]

Section 2. Purpose of this Law

The purpose of this Law is to ensure that consumers are able to exercise and protect their lawful rights when entering into contracts with manufacturers, traders or service providers.

Section 3. Violation of Consumer Rights

Consumer rights are violated, if: 1) upon purchase of goods or receipt of a service, freedom of choice and the expressed

will of the consumer are not observed; 2) the principle of equality of the contracting parties is not observed and the terms of

the contract are unfair; 3) the possibility to receive comprehensive and complete information regarding the

goods, or the service or the price of the service is not ensured; 4) unsafe goods, or goods that do not conform to the provisions of the contract, or

unsafe services or services that do not conform to the provisions of the contract are sold to the consumer;

5) the payment for the purchase or the weight or measure is not correctly determined and no opportunity is provided to check it;

6) contractual obligations are not adequately performed; 7) no opportunity is provided to a consumer to exercise the right of withdrawal,

revocation of a contract entered into, alteration of conditions of a contract entered into, or other lawful or contractual rights; or

8) a document that confirms the transaction is not issued. [22 November 2001]

Section 3.1 Prohibition of Differential Treatment

(1) Differential treatment based on sex, race, ethnic belonging or disability of a consumer is prohibited when offering goods or a service, selling goods or providing a service. (2) Differential treatment to a consumer shall be allowed, if offering of goods or a service, selling of goods or provision of a service only or mainly to persons of a particular sex, race or ethnic belonging or persons with disability is objectively substantiated with a legal purpose, for the achievement of which proportional means are chosen. Differential treatment to a consumer based on disability shall be allowed, if it i s objectively substantiated with a legal purpose for the achievement of which proportional means are chosen, or if ensuring of equal treatment imposes disproportionate load on a trader or service provider. (3) The prohibition of differential treatment shall not affect the freedom of entering into contracts, except for the case when the choice of a contracting party is substantiated with sex, disability, race or ethnic belonging of the person. (4) If the prohibition of differential treatment is violated, a consumer may protect his or her rights according to the procedures specified by the Ombudsman Law, as well as by applying to court according to the procedures specified by the Civil Procedure Law. (5) If in the case of a dispute a consumer refers to conditions that may serve as the basis for his or her direct or indirect discrimination based on sex, disability, race or ethnic belonging,

the trader or provider of a service has a duty to prove that the prohibition of differential treatment is not violated. (6) Direct discrimination is such attitude towards a person, which on the basis of his or her sex, disability, race or ethnic belonging in a comparable situation is, was and could be less favourable than towards another person. Indirect discrimination is a seemingly neutral provision, criterion or practice that creates or could create an unfavourable outcome on the basis of sex, disability, race or ethnic belonging of a person, except for the case when such provision, criterion or practice is objectively substantiated with a legal purpose, for the achievement of which proportional means are chosen. (7) Offence to a person or an instruction to discriminate him or her shall be considered as discrimination as well. (8) Offence shall be the exposure of a person on the basis of his or her sex, disability, race or ethnic belonging to such action that is unfavourable from the point of view of this person (including action of sexual nature), the purpose or the result of which is the violation of the person’s honour and the creation of an intimidating, hostile, derogatory or degrading environment. (9) A less favourable attitude towards a woman during the period of pregnancy or during the period following childbirth up to one year, but if the woman is breastfeeding – during the whole period of breastfeeding, shall be considered as discrimination on the basis of sex as well. (10) It is prohibited to cause directly or indirectly an unfavourable outcome to a customer, if he or she protects the rights thereof according to the procedures specified in this Section. (11) If the prohibition of differential treatment or prohibition to create an unfavourable outcome is violated, a consumer has the right to request the fulfilment of the contract, as well as a compensation of losses and a compensation of emotional distress. In the case of a dispute, the amount of the compensation of emotional distress shall be determined by court at its discretion. [19 June 2008; 28 October 2010]

Section 4. Freedom of Choice and Will of the Consumer

(1) When entering into contractual obligations with a manufacturer, trader or service provider, the consumer shall be provided an opportunity to fully exercise his or her choice and will, purchasing exactly the type of goods or receiving exactly the service the consumer wishes, except for restrictions prescribed by law. It is the duty of a manufacturer, trader or service provider to respect such will. Choice and will shall be expressed in the terms of contract, or it shall be apparent from the circumstances. (2) Before a consumer purchases goods or receives a service, he or she shall be provided an opportunity to evaluate the fitness and conformity of the relevant goods or the service. The consumer shall receive complete information regarding the goods or services, procedure for settlement of accounts, contract performance and liability if contractual obligations are breached. (3) A consumer shall not be obliged to accept goods or services and to pay the price for the goods or services if the goods are supplied or the services provided without an order being made by the consumer.

Section 4.1 Application of Certain Provisions of Law

(1) The provisions of Chapters III and IV of this Law shall be applicable to such legal relations, which are founded between a manufacturer, trader or service provider and a consumer, as well as any other right-holder who expresses a wish to purchase, purchases or

may purchase goods or utilise services for a purpose which is not related to such right- holder’s economic or professional activity. (2) The provisions of Sections 5 and 6 of this Law shall also be applicable to such legal relations, which on the basis of a contract are established between a natural person and a manufacturer, trader or service provider in accordance with the contract entered into with a consumer, including regarding the provision of the fulfilment of contractual obligations of the consumer with a pledge or guarantee, if the establishment of such relations is not related to economic or occupational activities of the referred to natural person. [27 October 2005; 21 May 2009]

Section 4.2 Provisions for Application of Legal Norms of Different States

(1) Contracting parties are entitled to agree that the legal norms of a state other than a European Economic Area Member State are applicable in discussing the legal relations, if both of the following provisions are observed:

1) the performance of the contractual obligations or other contractual provision is directly related to any European Economic Area Member State; and

2) the applicable legal norms provide for more favourable rights protection for a consumer than this Law. (2) Where the legal norms applicable to legal relations are the legal norms of a state other than a European Economic Area Member State, a consumer shall not lose the rights specified in this Law and other regulatory enactments in relation to a contract on the right of long-term use of a holiday accommodation, a contract on long-term holiday services, a resale contract on the right of long-term use of a holiday accommodation or a resale contract on long-term holiday services and an exchange contract on the right of long-term use of a holiday accommodation if:

1) the relevant immovable property is situated within the territory of any of the European Union Member States; or

2) the trader pursues commercial or professional activity in a European Union Member State or directs the referred to activity to a European Union Member State and the contract falls within the scope of such activity. [26 November 2009; 28 October 2010]

Chapter II Contracts

Section 5. Legal Equality of the Contracting Parties

(1) Contracts entered into between a consumer and a manufacturer, a trader or a service provider, shall provide for equal rights of both contracting parties. (2) Contract terms shall be deemed to be in contradiction with the principle of legal equality of the contracting parties if the terms:

1) reduce the liability of the parties prescribed by law; 2) restrict the rights of the consumer to enter into contracts with third parties; 3) stipulate privileges to the manufacturer, trader or service provider, and restrictions

to the consumer; 4) stipulate that the consumer is waiving his or her lawful rights; or 5) put the consumer in a disadvantageous position and are contrary to the requirements

of good faith.

Section 6. Unfair Contractual Terms

(1) A manufacturer, trader or service provider may not offer such contractual terms as are in contradiction with the principle of legal equality of the contracting parties, this Law or other regulatory enactments. (2) Contractual terms shall be expressed in plain and comprehensible language. (2.1) Ambiguous and imprecise terms of a written contract shall be interpreted in favour of the consumer. (3) A contractual term which has not been mutually discussed by the contracting parties shall be deemed to be unfair, if it to the disadvantage of the consumer creates, and contrary to the requirements of good faith, substantial non-conformity with respect to the rights and duties of the contracting parties provided for by the contract. Contractual terms shall be deemed unfair if they:

1) are in contradiction with Section 5 of this Law; 2) reduce the liability of the manufacturer, trader or service provider, or release them

from liability in cases where the consumer has incurred harm to health, or in a case of death of the consumer, resulting from an act or failure to act of the trader or the service provider;

3) restrict or exclude the possibility of the consumer to exercise his or her lawful right to claim if the manufacturer, trader or service provider has failed to perform contractual obligations, or have performed them partially, including also the extinguishing of the claim of the manufacturer, trader or service provider with a counterclaim from the consumer;

4) impose a disproportionately large contractual penalty or other compensation for non-performance or unacceptable performance of the contractual obligations upon a consumer who fails to perform the contractual obligations or performs them unacceptably in comparison to losses caused by the non-performance or unacceptable performance of the contractual obligations or taking into account other conditions;

5) provide for determination of the price of goods or services at the moment of supply, or permit the manufacturer, trader of service provider to increase the price and do not give the consumer the right to revoke the contract if the final price is unreasonably high in comparison with the price on which the contracting parties agreed when entering into the contract;

6) restrict the duty of the manufacturer, trader or service provider to perform obligations undertaken by their representative, or subject such obligations to formalities;

7) exclude or hinder the right of the consumer to apply to consumer rights protection institutions or to the court, and provide for adjudication of disputes only in arbitration court;

8) permit a manufacturer, trader or service provider to unilaterally withdraw from a contract, except in the case when such a possibility is ensured also for the consumer, or permit a manufacturer, trader or service provider to terminate an unlimited contract without warning;

9) provide for the automatic extension of the term of a contract if the consumer does not inform regarding the non-extension of the contract, and determines an unjustifiably short time for the consumer to provide such information;

10) permit a manufacturer, trader or service provider to retain the amount paid by a consumer if the consumer withdraws from the contract, but does not provide for the same possibility for a consumer, respectively, to receive an equivalent amount if the manufacturer, trader or service provider withdraws from the contract;

11) permit a manufacturer, trader or service provider to transfer further their rights and duties, thus reducing the amount of offered guarantees without the consent of the consumer; or

12) permit a manufacturer, trader or service provider to unilaterally amend the provisions of a contract or the characteristics of the goods or services. (4) In assessing contractual terms, the nature of the goods sold or services provided and all the circumstances under which the contract was entered into, as well as the provisions of the contract entered into and a contract associated therewith, shall be taken into account.

(5) A contractual term shall always be deemed to be not mutually discussed if the contract was prepared in advance and the consumer wherewith did not have an opportunity to influence the terms of the relevant contract. (6) If specific contractual terms or relevant aspects of certain contractual provisions have been discussed, it may not therefore be deemed that other contractual provisions have also been mutually discussed. (7) If a manufacturer, trader or service provider maintains that the contract terms have been mutually discussed with the consumer, it is his or her duty to prove it. (8) Unfair terms included in a contract entered into between a manufacturer, trader or service provider and a consumer shall not be in force from the moment of entering into contract, but the contract shall remain effective if it may continue functioning also after exclusion of the unfair provisions. (9) [19 June 2008] (10) If a dispute regarding whether the terms included in the contract are unfair arises between a manufacturer, trader or service provider and a consumer, any of the contracting parties has the right to apply to court, but the consumer has the right to apply to the Consumer Rights Protection Centre. (101) If losses are caused to a consumer due to unfair contractual terms, the consumer is entitled to bring an action to court for the protection of his or her lawful rights and interests. (11) Upon resolving a dispute or carrying out other procedural actions arising from the contract entered into between a manufacturer, trader or service provider and a consumer, the court shall evaluate the terms of the contract and for the resolution of the dispute shall not apply the unfair terms provided for in the contract in relation to the consumer. [22 November 2001; 19 June 2008; 21 May 2009; 28 October 2010]

Section 7. Contracts in Which the Consumer is a Third Person

(1) In contracts by which a manufacturer or trader undertakes to supply goods or a service provider undertakes to provide services for the benefit of the consumer as a third person, it shall be the duty of the contracting party which has received such promise to familiarise the consumer with the contract entered into, and to provide him or her with an opportunity to join therein within a specified period of time, so that the consumer obtains an independent right to require performance of such contract from the manufacturer, trader or service provider, and compensation for losses in case of inappropriate performance or delay. (2) A manufacturer, trader or service provider may not refuse to enter into a contract, or refuse to perform a contract entered into, regarding supply of goods or provision of services to the consumer as a third person only because other previous obligations have not been settled with the person who has received the promise.

Section 8. Consumer Credit

(1) In accordance with a consumer credit contract, the person who is engaged in consumer crediting (hereinafter – a creditor) shall grant or promise to grant credit to a consumer as a deferred payment, loan or other financial agreement. A contract for the provision on a continuing basis of services or for the supply of goods shall not be considered as a consumer credit agreement within the meaning of this Law, if a consumer performs pays for the services or goods during an operation of the contract by means of instalments. (11) A credit service may be provided to a consumer by a capital company which has received a special permit (licence) for the provision of a consumer credit service [hereinafter – a special permit (licence)]. This requirement shall not be applied to:

1) a capital company which is to be considered a credit institution in accordance with the regulatory enactments regulating operation of credit institutions;

2) a manufacturer, trader or service provider who offers to pay for the acquisition of goods or services by means of a deferred payment, loan or other similar financial agreement, not involving financing of the third person;

3) a merchant, which in accordance with the contract entered into between a manufacturer, trader or service provider, offers to enter only in such consumer credit contracts for the acquisition of goods or services, in accordance with which the interest or other additional payments are not paid; and

4) a savings and loan company. (12) A capital company shall pay a State fee for the issue of a special permit (licence) for the provision of consumer credit services and for the re-registration thereof. (13) The procedures for the issue, re-registration, cancellation and suspension of the operation of a special permit (licence), the requirements to which a capital company shall comply with in order it could receive a special permit (licence), including the requirements regarding own capital of the capital company and equity capital of a capital company, as well as the requirements in relation to members of the council and board of a capital company, the amount of a State fee and procedures for payment thereof shall be determined by the Cabinet. (2) A consumer credit contract shall be drawn up in writing (on paper or on o ther durable medium), and each contracting party shall be given one copy of such contract. The payment for goods or services shall be specified in cash. (3) A consumer has the right to perform his or her obligations fully or partly at any time prior to the time period specified in the consumer credit contract. In such case, the consumer has the right to fair reduction of the total cost of the credit, which consists of interest and other costs during the remaining time period of the contract. The referred to consumer rights shall not apply to credit contracts referred to in Section 12.1, Paragraph eight, Clauses 2 and 4 of this Law. (4) The content and procedures for the provision of the information to be provided prior to entering into a consumer credit contract, the requirements to be set for a consumer credit contract and the information to be included therein, the method for calculation of the annual interest rate, informing of a consumer during the term of operation of a credit contract, pre- term payment of a credit and fair reduction of the total cost of credit, the requirements to be applied for certain types of credit contracts and the duties of credit intermediaries, as well as legal regulation for consumer crediting against movable property pledge shall be determined by the Cabinet. (41) Prior to entering into of a consumer credit contract, the creditor shall assess the consumer’s creditworthiness on the basis of sufficient information obtained from the consumer and, where necessary, on the basis of data from the databases established for processing of personal data in accordance with the regulatory enactments (hereinafter – database) regarding person’s income and performance of payment obligations, which is obtained in accordance with the procedures specified by the regulatory enactments regarding personal data protection and access to databases. If the refusal to issue a credit is based on the data acquired from the database, the creditor shall inform the consumer immediately and without charge of the result of such consultation and of the particulars of the database consulted. (42) Before a consumer and a creditor agree on any significant increase in the total amount of credit during the term of operation of the credit contract, the creditor shall update the financial information at the disposal thereof concerning the consumer and assess repeatedly the consumer’s creditworthiness. If the refusal to increase the total amount of credit is based on the data acquired from the database, the creditor shall inform the consumer immediately and without charge of the result of such consultation and of the particulars of the database consulted.

(43) The duties specified in Paragraphs 4.1 and 4.2 of this Section shall not be applied to consumer credit contracts:

1) in accordance with which the credit amount may not exceed or does not exceed 100 lats;

2) in accordance with which a creditor grants the consumer the right to use funds which exceed the current balance in the consumer’s current account (hereinafter – overdraft credit) and which must be repaid during a period of time that does not exceed one month;

3) in accordance with which a creditor has agreed through the silence thereof that a consumer uses funds which exceed the current balance in the consumer’s current account or granted overdraft credit;

4) upon entering into which an item is to be deposited as security in the creditor’s safe- keeping and in accordance with which the liability of the consumer is limited only to that pledged item;

5) which have been entered into between an employer and employee, if the credit is granted without interest or at annual interest rate lower than those prevailing on the market and which is not offered to the public generally and if issuing of credits is not the main activity of the employer;

6) which are entered into with investment companies or credit institutions for the purposes of allowing an investor to carry out a transaction relating to one or more of the instruments regulated in compliance with the regulatory enactments regarding financial instrument market, where the investment company or credit institution granting the credit is involved in such transaction;

7) which are the outcome of a settlement reached in court or another institution specified in regulatory enactments;

8) which are related to covering of a debt in the way of deferred payments, without paying the interest and any other additional charges;

9) which are related to loans granted, with a general interest purpose, to a restricted public in accordance with the procedures specified in regulatory enactments at lower interest rates than those prevailing on the market or without interest, or in accordance with other terms which are more favourable to the consumer than those prevailing on the market and at interest rates not higher than those prevailing on the market;

10) in accordance with which the credit is granted, without paying the interest rate and without any other additional charges; and

11) which provide that the consumer should repay the credit within a period of time which does not exceed three months and in accordance with which only insignificant additional charges are requested for use of the credit in comparison with the total amount of the credit and the time period of the operation of the credit contract. (5) If the amount of credit is equal to 100 minimum monthly wages or higher, a creditor shall:

1) prior to the issuing of credit, request and receive a statement from the State Revenue Service regarding the income of the consumer or a statement with a similar content from another State tax administration. The referred to statement shall not be requested if the consumer is a State official and information regarding his or her income is publicly accessible;

2) prior to the issuing of credit to a consumer, documenting the measures performed, evaluate the capacity of the consumer to repay the credit, taking into account the documents referred to in Clause 1 of this Paragraph; and

3) ensure the storage of all documents associated with the issuing of credit for one year after the fulfilment of the obligations specified in the consumer credit contract. (6) [19 June 2008] (7) [28 October 2010]

(8) The Cabinet shall determine the statement issued by the State Revenue Service regarding the content of the income of the taker of the credit, as well as the procedures for the requesting and issuing of statements. (9) The provisions of Paragraph five of this Section shall not be applicable to the crediting of such transactions, which are performed with financial instruments. (10) Credit, the amount of which is equal to 100 minimum monthly wages or higher and for which repayment is ensured with an immovable property mortgage, shall be issued in an amount of not more than 90 per cent of the market value of the relevant immovable property. (11) The provisions of Paragraphs five and nine shall not be applied to consumer credit contracts, which have been entered into with inhabitants of another state if the purpose of the granting of the credit is not the acquisition or utilisation of immovable property or other property registrable in the public registers of the Republic of Latvia. [17 May 2007; 19 June 2008; 28 October 2010; 20 December 2010; 9 June 2011]

Section 8.1 Special Provisions with Respect to Credits for which Repayment is Ensured with an Immovable Property Mortgage

(1) A grantor of credit is not entitled to request from a consumer who has not made any significant violation of the contract:

1) additional security of the granted credit on the basis of reduction of the value of immovable property in the credit security due to the changes in the immovable property market;

2) any costs for revaluation of mortgage credit security during the term of the contract; or

3) the pre-term repayment of the credit granted; (2) If a consumer who has not committed any significant violation of the contract asks to do it, the grantor of credit has the duty to examine the proposal of the consumer regarding extension of the period of time for credit repayment or change of the currency of the credit. In case of refusal the grantor of credit shall, within 30 days, issue a motivated reply to the consumer. (3) The changes in contract provisions referred to in Paragraph two of this Section may not be less favourable for a consumer in comparison with the existing market conditions at the time when the changes to be made in the contract are offered. The consumer is entitled to request the making of changes referred to in Paragraph two of this Section not less than once a year. The grantor of credit is not entitled to request any compensation for making of such changes, except a justified and reasonable payment for administrative expenditures of the service. (4) Within the meaning of this Law, significant violation of the contract shall be considered:

1) delay of repayment of credit or interest payment for more than 60 days or more than three times a year for more than 30 days each time; or

2) the use of credit for the purpose other than specified in the contract. [21 May 2009]

Section 9. Contracts Entered Into Outside the Permanent Location of Sale or Provision of Services

(1) In accordance with a contract entered into outside the permanent location of sale or provision of services, the trader shall, on his or her own initiative or at an explicit request of the consumer, supply goods, or the service provider shall provide services to the consumer by visiting the consumer at his or her home, place of work or another location where he or she may be found. (2) The information to be included in a contract that has been entered into outside the permanent location of sale or provision of services, as well as the time period and procedures

for exercising the right of withdrawal provided for in Section 12 of this Law, shall be regulated by Cabinet Regulations. (3) Upon entering into a contract outside the permanent location of sale, a person who enters into the contract on behalf of the trader or the service provider or in representing the trader or the service provider and the interests thereof, shall present the following documents upon the request of the consumer:

1) a personal identification document; 2) a certificate, on which a photograph shall be present, as well as the position, the

name of the trader (firm name), the registration number of the trader in the Enterprise Register or taxpayer register of the State Revenue Service and the legal address shall be indicated;

3) an authorisation agreement (if necessary); and 4) a certificate regarding registration of the trader or service provider in the Enterprise

Register or a copy thereof or a taxpayer registration certificate of the State Revenue Service or a copy thereof. (4) The manufacturer or trader, who sells the goods using automatic goods-vending machine, shall indicate the name (firm name) of the manufacturer or trader, the registration number in the Enterprise Register or in the taxpayer register of the State Revenue Service and the legal address on the automatic goods-vending machine. [27 October 2005; 21 May 2009]

Section 10. Distance Contracts

(1) A distance contract is an agreement between a consumer and a trader or service provider on the basis of an offer by the trader or service provider through directed or non-directed printed matter, model letter, catalogue, advertisement published in periodicals to which an order form is attached, telephone, facsimile, internet, electronic mail, television, radio and other means of communication or transmission of information. (2) Facsimiles, automatic answering machines and distance communication techniques, utilisation of which involves individual contact with the consumer, may be utilised by a manufacturer, trader or service provider only if explicit consent from the consumer has been received. (3) A distance contract shall be performed not later than within 30 days from the day when the manufacturer, trader or service provider received the order from the consumer, unless otherwise agreed by the contracting parties. (4) The information included in a distance contract, separate contractual performance conditions, as well as the application, time period and procedures for exercising the right of withdrawal provided for in Section 12 of this Law shall be regulated by Cabinet regulations. [22 November 2001]

Section 11. Contract on the Right of Long-term Use of a Holiday Accommodation, Contract on Long-term Holiday Services, Resale Contract on the Right of Long-term Use of a Holiday Accommodation or on Long-term Holiday Services and Exchange Contract on the Right of Long-term Use of a Holiday Accommodation

(1) A contract on the right to long-term use of a holiday accommodation (hereinafter in this Section – a contract on the right of use of accommodation) means a contract which has been entered into for a duration of more than one year and in accordance with which a consumer, for consideration, acquires the right to use one or more holiday accommodations for more than one period during the operation of the contract. (2) A contract on long-term holiday services (hereinafter in this Section – a contract on holiday services) means a contract which has been entered into for a duration of more than one year and in accordance with which a consumer, for consideration, acquires the right to

obtain discounts or other benefits in respect of accommodation services, in isolation or together with travel or other services. (3) A resale contract on t he right of long-term use of a holiday accommodation or on l ong- term holiday services (hereinafter in this Section – a resale contract) means a contract in accordance with which a trader, for consideration, assists a consumer to sell or buy the right of temporary use of a holiday accommodation or the right to receive other holiday service. (4) An exchange contract on the right of long-term use of a holiday accommodation (hereinafter in this Section – exchange contract) means a contract in accordance with which a consumer, for consideration, joins an exchange system which gives the right for the consumer to use a holiday accommodation or other holiday service in exchange for a permission of such consumer to other persons to use the rights provided for in his or her contract on the right of use of accommodation. (5) An ancillary contract means a contract in accordance with which the consumer acquires a service related to a contract on the right of use of accommodation or a contract on holiday services from a service provider or a third party with which the service provider has entered into a contract. (6) Prior entering into a contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services, a resale contract and an exchange contract, the information referred to in Paragraph thirteen of this Section shall be provided in the language of the European Union Member State in which the consumer is resident or a national, provided that it is an official language of the European Union. (7) A contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services, a resale contract and an exchange contract shall be entered into writing (on paper or on another durable medium) and one copy of such contract shall be issued to the consumer at the time of entering into the contract. (8) A contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services, a resale contract and an exchange contract shall be entered into in the language of the European Union Member State in which the consumer is resident or a national, at the choice of the consumer, provided that it is an official language of the European Union. (9) In calculating the duration of a contract on the right of use of accommodation or a contract on holiday services, the provisions of the contract regarding extension, also regarding tacit renewal of the term of operation of the contract, shall be taken into account. (10) When entering into a contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services or an exchange contract, it is prohibited to demand advance payments, provision of guarantees, explicit acknowledgement of debt or any other consideration to the trader or to any third party by the consumer, as well as reservation of money on account of the consumer is prohibited before the end of the period during which the consumer may use the right of withdrawal. (11) When entering into a resale contract, it is prohibited to demand advance payments, provision of guarantees, explicit acknowledgement of debt or any other consideration to the trader or to any third party by the consumer, as well as reservation of money on account of the consumer is prohibited before he or she has sold his or her right of temporary use of holiday accommodation or the right to receive a holiday service or the resale contract is terminated. (12) A consumer may use the right of withdrawal and to withdraw unilaterally form a contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services, a resale contract or an exchange contract without provision of any substantiation. (13) Prior to entering into a contract on the right of use of accommodation, a contract on holiday services, a r esale contract and an exchange contract, clear information regarding significant provisions of the contract shall be provided to the consumer. The content of the information to be provided prior entering into a contract and to be included in a contract, the procedures for the provision thereof, the time period and procedures for exercising the right of withdrawal, the withdrawal form and the effects of exercising the right of withdrawal, as well

as the special requirements to be observed upon entering into the relevant contract, shall be determined by the Cabinet. [28 October 2010]

Section 12. Right of Withdrawal

(1) The right of withdrawal is the right of a consumer to withdraw unilaterally from a contract within a specified time period (to withdraw an order) without payment of penalties, interest or compensation for losses. (2) A consumer may exercise the right of withdrawal in order to withdraw from:

1) a contract entered into outside the permanent location of sale or provision of services;

2) a distance contract; or 3) [28 October 2010].

(3) A manufacturer, trader or service provider shall submit to the consumer, at the moment of entering into the contracts referred to in Paragraph two of this Section, or at the moment of selling goods or providing a service, a written withdrawal form indicating the name (firm name), given name, surname and address of the manufacturer, trader or service provider, as well as providing a description of the right of withdrawal. (4) The consumer shall address the written withdrawal to the person whose name (firm name), given name, surname and address is indicated on t he withdrawal form. If the written withdrawal form is not issued to the consumer, he or she shall address the written withdrawal to the manufacturer, trader or service provider with whom the contract has been entered into. Sending of the withdrawal within a specified period of time shall terminate the contract and release the consumer from any contractual obligations, except payments related to the return of goods or article to the manufacturer, trader or service provider. (5) The consumer has a duty to return the goods or article to the manufacturer, trader or service provider within seven days after sending of the written withdrawal (if goods or articles have been received). The manufacturer, trader or service provider has a duty, immediately, but not later than within 30 days after the day of receipt of the written withdrawal of the consumer, to repay the consumer the amount of money, which has been paid for the goods, article or services up to the time of termination of the contract. The manufacturer, trader or service provider is entitled not to repay the consumer the amount of money paid by him or her for the goods or article while the consumer has not returned the goods or article or has not submitted the documents confirming the return or sending of the goods or article. (6) A consumer shall be liable for maintenance of the quality and safety of the goods during the time period for exercising the right of withdrawal. [22 November 2001; 27 October 2005; 21 May 2009; 28 October 2010]

Section 12.1 Right of Withdrawal in Relation to Consumer Credit Contract

(1) A consumer shall have a period of 14 calendar days in which to withdraw from the consumer credit contract without giving any reason. The period of withdrawal shall begin from the day of entering into a consumer credit contract, or from the day on which the consumer receives the information specified in the regulatory enactments regarding a consumer credit contract, contractual terms and conditions, if they are received after the day of entering into the credit contract. (2) The consumer shall notify the creditor regarding exercising of the right of withdrawal in writing in accordance with the consumer credit contract. The deadline shall be deemed to have been met if the consumer sends the creditor a notification regarding exercising of the right of withdrawal (on paper or on another durable medium that is available to the creditor) before the deadline specified in Paragraph one of this Section expires.

(3) The consumer has a duty to pay to the creditor the amount of the credit received and for the use of the credit from the day of receipt of the credit until the day on which it is repaid, the interest accrued, without any undue delay, not later than 30 calendar days after the despatch by him or her to the creditor of notification of the withdrawal. The interest shall be calculated on the basis of the borrowing rate specified in the credit contract. (4) If the consumer exercises the right of withdrawal in accordance with this Section, the creditor is not entitled to any other compensation from the consumer, except compensation for any non-returnable charges paid by the creditor to any public person. (5) If the consumer exercises the right of withdrawal in accordance with this Section and an ancillary service contract relating to the consumer credit contract has been entered into, which is provided by the creditor or by a third party on the basis of an agreement between the third party and the creditor, the ancillary service contract shall not take effect. (6) If the consumer has the right of withdrawal in accordance with this Section, the regulatory enactments regarding a distance contract on provision of financial services and the regulatory enactments regarding a contract entered into outside a permanent location of sale or place for provision of services shall not be applied in relation to the period of time, procedures and effects of exercising of the right of withdrawal. (7) Exercising of the right of withdrawal in accordance with this Section shall not affect the validity of the contract on purchase of goods or services, if a consumer credit contract has been entered into for the purchase of goods or service. (8) The requirements of this Section shall not apply:

1) to consumer credit contracts in accordance with which the credit amount may not exceed or does not exceed 100 lats;

2) to consumer credit contracts in accordance with which a creditor grants the consumer the overdraft credit which must be repaid upon request or within a period time which does not exceed three months;

3) to consumer credit contracts which have been entered into in order to purchase immovable property or repayment of which is secured by an immovable property mortgage;

4) to consumer credit contracts in accordance with which a creditor has agreed through the silence thereof that a consumer uses funds which exceed the current balance in the consumer’s current account or granted overdraft credit;

5) to consumer credit contracts upon entering into which an item is to be deposited as security in the creditor’s safe-keeping and in accordance with which the liability of the consumer is limited only to that pledged item;

6) to consumer credit contracts which have been entered into between an employer and employee, if the credit is granted without interest or at annual interest rate lower than those prevailing on the market and which is not offered to the public generally and if issuing of credits is not the main activity of the employer;

7) to consumer credit contracts which are entered into with investment companies or credit institutions for the purposes of allowing an investor to carry out a transaction relating to one or more of the instruments regulated in compliance with the regulatory enactments regarding financial instrument market, where the investment company or credit institution granting the credit is involved in such transaction;

8) to consumer credit contracts which are the outcome of a settlement reached in court or another institution specified in regulatory enactments;

9) to consumer credit contracts which are related to covering of a debt in the way of deferred payments without the paying interest and any other additional charges;

10) to consumer credit contracts which are related to loans granted, with a general interest purpose, to a r estricted public in accordance with the procedures determined in regulatory enactments and at lower interest rates than those prevailing on the market or without interest, or in accordance with other terms which are more favourable to the consumer

than those prevailing on the market and at interest rates not higher than those prevailing on the market;

11) to such hiring or leasing contracts where an obligation to purchase the object of the contract is not stipulated, if such obligation is not provided for also in other contracts entered into;

12) to consumer credit contracts in accordance with which the credit is granted without interest and any other additional charges;

13) to consumer credit contracts which provide that the consumer should repay the credit within a period of time which does not exceed three months and in accordance with which only insignificant additional charges are requested for the use of the credit in comparison with the total amount of the credit and the time period of the operation of the credit contract; and

14) to consumer credit contracts in which the creditor and the consumer agree on repayment procedures, if the consumer has not fulfilled the obligations of the initial credit contract and such procedures would be likely to avert the possibility of legal proceedings concerning non-fulfilment of obligations specified in the consumer credit contract and the consumer would not thereby be subject to terms less favourable than those laid down in the initial consumer credit contract. [28 October 2010]

Chapter III Conformity of Goods or Services to Provisions of a Contract

[22 November 2001]

Section 13. Duty of a Manufacturer, Trader or Service Provider to Ensure the Conformity of Goods or Services to the Provisions of a Contract

(1) It is the duty of a manufacturer, trader or service provider to ensure the conformity of goods or services to the provisions of a contract. Goods and services shall conform to the information provided by the manufacturer, trader or service provider (especially information contained in advertisements and labelling) regarding such goods and services. (2) The manufacturer, trader or service provider shall be liable regarding any non-conformity with the provisions of the contract, which exists on the day of the purchase of the goods or of providing of the service. (3) If the non-conformity of the goods or services to the provisions of the contract is discovered within six months after the purchase of the goods or provision of the service, it shall be deemed that such non-conformity existed on the day of the purchase of the goods or of provision of the service, except in the case where an expert-examination organised by the manufacturer, trader or service provider according to the procedures specified in regulatory enactments proves the opposite. [22 November 2001; 19 June 2008]

Section 14. Goods or Services that do not Conform to Provisions of a Contract

(1) Goods shall not conform to the provisions of a contract if: 1) they do not conform to the requirements specified in regulatory enactments or

technical specification documents, as well as normally expected requirements – they do no t have the inherent characteristics and performance which normally are inherent in the same type of goods and which a consumer may justifiably expect taking into account the nature of the goods;

2) they are not fit for the purposes provided for in the technical specification documents or the technical certificate, but if such documents do not exist – for the purposes for which goods of similar name and description are generally utilised;

3) they are not fit for the purposes for which the consumer has chosen the goods and which he or she has directly or indirectly communicated to the trader when entering into contract, except in cases where the trader could not comprehend such specific purposes at the time of selling and the consumer had no valid reasons to rely on the competence and judgement of the trader;

4) upon entering into contract or expressing an offer, they do not conform to the characteristics, or their assemblage does not conform to the assemblage, demonstrated by the trader through sample or model goods;

5) they are not packaged, but packaging is necessary in order to protect the goods from damage or deterioration;

6) misleading, false, incomplete or ambiguous (illegible) information is provided regarding the goods, or no information is provided at all, as a result of which the goods cannot be used for the purpose intended, or they cause or may cause, danger to the property, health, life of the consumer or to the environment; or

7) they are counterfeit goods. (2) A service shall not conform to the provisions of a contract if:

1) upon it being provided, the requirements of regulatory enactments or technical specification documents have not been complied with, or it has other defects; or

2) misleading, false, incomplete or ambiguous (illegible) information is provided regarding the service, or no information is provided at all, as a result of which the service cannot be utilised for the purpose intended or it causes, or may cause, danger to the property, health, life of the consumer or to the environment. (3) Goods or services shall not be deemed to be in non-conformity with the provisions of a contract if prior to entering into the contract the consumer has received in writing a warning regarding the inappropriate quality of the goods or services, or the reasons for the inappropriate quality of the materials supplied to the consumer, except in the case where the service provider as a professional should have known this and warned the consumer in writing. [22 November 2001]

Section 15. Exception With Respect to Offering and Selling of Goods, or Provision of Services, of Inadequate Quality [22 November 2001]

Section 16. Guarantee

(1) A guarantee is a free of charge promise by the manufacturer or trader to repay the amount of money paid for the goods or articles, to exchange the goods or articles for conforming goods or articles, to eliminate any non-conformity of the goods or articles free of charge or perform other activities if the goods or articles fail to comply with the characterisation provided for in the advertisement. (2) The guarantee shall be given in writing and it shall clearly set out conditions for the submission of a claim with respect to the guarantee and the period of guarantee – the period of time to which the guarantee applies, as well as the name (firm name), or given name, surname and address of the guarantor. It shall be indicated in the guarantee that the consumer has specific rights in accordance with regulatory enactments, and that the guarantee does not affect such rights. If the guarantee does not conform to these provisions, it shall not influence the validity of the guarantee and the consumer is entitled to request that the guarantee be fulfilled.

(3) The guarantee shall be binding to the issuer thereof in conformity with the conditions of the guarantee document and the information included in the relevant advertisement. [22 November 2001; 27 October 2005; 21 May 2009]

Chapter IV Information Regarding Goods and Services

Section 17. Provision of Information

(1) It is the duty of a manufacturer, the authorised representative thereof, trader or service provider to acquaint the consumer with true and complete information regarding the quality, safety, price, guarantee and the possibilities for guarantee service, directions regarding use, the name (firm name), given name, surname and address of the manufacturer, trader or service provider regarding the goods or services offered, indicating such information in the labelling, the attached instructions for use, the technical certificate or in other written information in respect of such goods or services. (2) A consumer has the right to demand that additional information be provided orally. (3) The procedures for indicating the selling price and the unit measurement price of the goods offered to the consumer, as well as the procedures for indicating the price of services, shall be regulated by Cabinet regulations. [29 April 2004]

Section 18. Information Regarding Manufacturer [21 May 2009]

(1) In order to identify the manufacturer, the name of the location of the manufacturer and the name (firm name) of the manufacturer shall be indicated on the labelling of the goods, on the packaging or on the attached label. If such indication is not possible, the name of the location of the manufacturer and the name (firm name) of the manufacturer shall be indicated on the external packaging, the accompanying documents or at the location of sale. (2) The trader is prohibited to offer or sell counterfeit goods or goods, the manufacturer of which cannot be identified. This provision shall not apply to the selling of second-hand goods. (3) [21 May 2009] [22 November 2001; 21 May 2009]

Section 19. Information Regarding Specific Characteristics of Goods

Technically complicated goods, as well as goods which contain dangerous substances or the use of which requires specific skills, shall be supplied by the manufacturer with directions for use and warning signs or symbols. If the information included in the directions for use is in a foreign language, a translation of the information into the official language shall be attached.

Section 20. General Requirements for Labelling of Goods

(1) The information provided on the labelling shall be clearly visible and comprehensible, and it shall objectively reflect the safety or harmlessness and the quality of the goods. The information provided on the labelling shall not attribute such characteristics to the goods as they do not possess, or lead the purchaser to think that the goods possess certain specific characteristics, if all goods of the relevant type have such characteristics. (2) The labelling shall be indelible. The information provided on the labelling shall be clear, and other written information, picture or sticker shall not cover it.

(3) The manufacturer or the trader shall ensure that the information included in the labelling of goods is provided to the consumer in compliance with the regulatory enactments regulating the use of the official language. (4) It is prohibited for the trader to offer and sell goods with such information on their labelling, or with such presentation of labelling, as fails to meet the requirements of this Law and other regulatory enactments. (5) The general requirements for the labelling of goods shall not apply to selling of second- hand goods.

Section 21. Specific Labelling of Goods

(1) Goods and groups of goods that require specific labelling, as well as the procedures for labelling of the goods and groups of goods referred to, shall be determined by the Cabinet. (2) [22 March 2007] [22 November 2001; 22 March 2007]

Section 21.1 Sales and Prices Reductions

(1) The word “izpārdošana” [sale] or words of a similar meaning when offering goods is permitted to be used only when all of the following conditions are observed:

1) it relates to a sale of all goods or a sale of an indicated part thereof; 2) the sale takes place in a restricted and indicated time period; and 3) the prices are lower that the normal prices of the relevant goods or services.

(2) The words “atlaide” [discount], “pazeminātas cenas” [reduced prices] or words of a similar meaning when offering goods are permitted to be used only when all of the following conditions are observed:

1) it relates to the selling of such goods or the providing of such services with which the trader or service provider is permanently engaged;

2) such trade takes place within a restricted time period; and 3) the prices are lower than the normal prices of the relevant goods or services.

(3) After a public announcement of reduced prices, discounts or a sale, the initial price and the price after reduction of the goods and services shall be clearly indicated. (4) A sale shall be publicly announced at least five days before its commencement by placing notices in the place of trade. (5) [28 October 2010] (6) [28 October 2010] [22 November 2001; 28 October 2010]

Chapter IV1 Procedures for Organising of Trade and Provision of Services

[21 May 2009]

Section 21.2 Observation of the Principles of Good Commercial Practice

In organising the selling of goods or provision of services, professional diligence and honesty with respect to consumers shall be observed. [21 May 2009]

Section 21.3 Information Regarding Trader or Service Provider

The information regarding the trader or service provider [name (firm name)] and working hours shall be indicated at the location of permanent sale or service provision. [21 May 2009]

Section 21.4 Arrangement of Location of Provision of Service and Sale

(1) The location of service provision and sale shall be arranged and prepared so as to identify the service provider or trader and the goods owned by him or her. (2) If several traders are trading in the trade territory, building or room, the manager shall approve the plan, indicating the following:

1) the layout and number of buildings, premises or locations of trade to be rented; and 2) the trader’s name and registration number in the Enterprise Register or in the

taxpayer register of the State Revenue Service. [21 May 2009]

Section 21.5 Organising of Trade at Trade Locations to be Agreed upon with Local Government

The Cabinet shall issue regulations, by which the types of trade to be agreed upon with a local government are specified and the procedures for organising of trade are regulated. The Cabinet is entitled to authorise in such regulations a local government council to issue the binding regulations of the local government, which would regulate certain issues of the procedures for organising of trade in more detailed way. [21 May 2009; 28 October 2010]

Chapter V Associations for Consumer Rights Protection

[27 October 2005]

Section 22. Formation of Associations for Consumer Rights Protection

Consumers are entitled to voluntarily unite in associations, the purpose of which is to protect consumer rights and which organisations act in accordance with regulatory enactments and articles of association of the relevant public organisation for consumer rights protection. [27 October 2005]

Section 23. Rights of Associations for Consumer Rights Protection

Associations for consumer rights protection have the right to: 1) participate, together with supervisory and control institutions for consumer rights

protection, in inspections related to compliance with the quality requirements of the goods to be manufactured and sold and the services to be provided;

2) examine complaints and proposals of consumers, provide necessary assistance to consumers in cases where their rights have been violated;

3) submit statements of claim to a court regarding the protection of consumer rights and interests, and to represent the interests of consumers in court;

4) purchase goods and order services in order to perform comparative examinations of goods, services and manufactured articles; and

5) submit proposals to the Consumer Rights Protection Centre for the performance of the activities referred to in Section 25, Paragraph eight of this Law. [22 November 2001; 27 October 2005]

Chapter VI Supervision and Control of Consumer Rights Protection

Section 24. Supervisory and Control Institutions

The supervision and control of consumer rights protection determined in this Law and other regulatory enactments shall be implemented by the Consumer Rights Protection Centre, and other competent and authorised State institutions in co-operation with local governments and associations for consumer rights protection. [27 October 2005]

Section 25. Consumer Rights Protection Centre

(1) The Consumer Rights Protection Centre shall be subject to the control of the Ministry of Economics, which shall be implemented in the form of supervision. (2) The Director of the Consumer Rights Protection Centre shall be appointed to and released from office by the Cabinet on the recommendation of the Minister for Economics. (3) The purpose of the Consumer Rights Protection Centre shall be to ensure the effective protection of consumer rights and interests. (4) The main functions of the Consumer Rights Protection Centre shall be the following:

1) to supervise and control the trade of non-food products and the sector of provision of services, except the sectors where in accordance with regulatory enactments the market supervision and control are within the competence of other institutions;

2) to specify the correct determination of the weights and measures of food and non- food products, as well as the supervision of correct calculation of payment for purchases;

3) to organise and co-ordinate the co-operation of non-government organisations for consumer rights protection and the supervisory and monitoring institutions for consumer rights protection involved in implementation of the State policy;

4) to provide assistance to consumers in resolving conflicts with respect to manufacturers, traders or service providers, to require compliance with the lawful claims of consumers;

41) to assess submissions and complaints received regarding violations of consumer rights protection regulatory enactments, taking into account the significance of the possible violation and potential harm to the collective interests of consumers;

5) to provide legal assistance to consumers regarding issues of consumer rights protection;

6) to supervise compliance with consumer rights regarding draft contracts and contracts entered into between consumers and manufacturers, traders or service providers, also the performance of activities provided for in regulatory enactments in order that the manufacturer, trader or service provider make changes in draft contracts or discontinue performance of the contract terms if unfair or ambiguous contract provisions are determined in the draft contract;

61) to supervise unfair commercial practice and advertising, except the field of medicinal products and veterinary medicinal products, in order to ensure the observance of consumer rights and economic interests;

62) to issue a special permit (licence) for the provision of consumer credit services; and

7) to perform functions specified in other laws and regulatory enactments. (5) [27 October 2005] (6) When defending consumer rights and lawful interests, the Consumer Rights Protection Centre shall have the right to submit a statement of claim or application to a court or to provide an opinion on the matter. (61) Officials of the Consumer Rights Protection Centre, in performing market supervision and consumer rights supervision, are entitled at any time (also without prior notification) to arrive at the manufacturer, trader or service provider. (7) The requirements set and instructions given by officials of the Consumer Rights Protection Centre, within the scope of their competence as determined by laws and other regulatory enactments, shall be binding on the manufacturer, trader and service provider in each particular case. (8) If a violation of the consumer rights has been determined, which affects group consumer interests (collective interests of consumers) and it may cause losses or harm to consumers, as well as to a particular consumer, the Consumer Rights Protection Centre, having evaluated the nature and essence of the violation, as well as other aspects, is entitled to carry out one or several following activities:

1) to propose that the manufacturer, trader or service provider makes a commitment in writing to rectify the violation within the specified time period;

2) to take a decision, by which the manufacturer, trader or service provider is required to cease the violation, and to perform specific activities in order to rectify the impact thereof and which determine the time period for the implementation of such activities; and

3) to publish the decision taken either fully or partially on the home page of the Consumer Rights Protection Centre and in the newspaper Latvijas Vēstnesis [the official Gazette of the Government of Latvia] (the costs associated with the publication shall be covered by the manufacturer, trader or service provider). (81) The Consumer Rights Protection Centre shall perform the activities referred to in Paragraph eight of this Section:

1) upon its own initiative; 2) on the basis of a submission of the association for consumer rights protection; 3) on the basis of the information provided by such institution within the competence

of which is the supervision and control of the relevant sector; and 4) on the basis of a submission of such institution of the European Union Member

State which is included in the list referred to in Article 4(3) of Directive 2009/22/EC of the European Parliament and of the Council of 23 April 2009 on injunctions for the protection of consumers’ interests. (82) If a manufacturer, trader or service provider in accordance with the provisions of Paragraph eight, Clause 1 of this Section has signed a commitment in writing, it shall be considered that the manufacturer, trader or service provider has acknowledged his or her guilt in the determined violation, and in such case the Consumer Rights Protection Centre shall not take the decision referred to in Paragraph eight, Clause 2 of this Section. If the commitment is not fulfilled, the Consumer Rights Protection Centre shall take the decision referred to in Paragraph eight, Clause 2 of this Section and the manufacturer, trader or service provider shall be held to liability specified by regulatory enactments. (83) Upon taking the decision referred to in Paragraph eight, Clause 2 of this Section, the Consumer Rights Protection Centre shall not apply the condition specified in Section 6, Paragraph 2.2 of this Law regarding ambiguous and imprecise interpretation of the terms of the contract. (84) Upon receipt of a person’s submission regarding unfair contract provisions or the violation of other regulatory enactments of consumer rights protection, the Consumer Rights

Protection Centre shall evaluate whether a violation of consumer rights, which has caused or could have caused significant harm to collective interests of consumers, has been committed. If it does not arise from the information provided for in the submission or the materials attached thereto that a violation of consumer rights, which has caused or could have caused significant harm to collective interests of consumers, has been committed, the Consumer Rights Protection Centre is entitled not to initiate administrative matter. In such case the Consumer Rights Protection Centre shall prepare a reply to this person. (85) Upon examining a person’s submission regarding violations of consumer rights, which apply to or could be applied to collective interests of consumers, the Consumer Rights Protection Centre shall perform supervision measures in order of priority, taking into account the following:

1) the supervision priorities specified in the working plan for the current year; 2) the utmost efficient use of financial resources granted for the institution; 3) the number of submissions received regarding a particular person and particular

violation; 4) the possible harm or harm committed to the collective interests of consumers; 5) the nature and duration of the violation; and 6) the particular market sector.

(86) The Consumer Rights Protection Centre shall compile and analyse the data regarding the complaints and submissions received and use this information for the development of subsequent supervision and control programmes. The Consumer Rights Protection Centre shall inform the higher institution responsible for the relevant sector regarding current complaints and the tendencies thereof on regular basis. (9) The decision referred to in Paragraph eight, Clause 2 of this Section shall be in effect on the day when the addressee becomes aware of it. The manufacturer, trader or service provider may appeal the referred to decision in accordance with the procedures specified in the Administrative Procedure Law. The appeal of the decision shall not suspend the operation thereof. (10) Before of the end of the specific time period in the decision referred to in Paragraph eight, Clause 2 of this Section, the manufacturer, trader or service provider shall inform the Consumer Rights Protection Centre regarding the implementation of the specified activities. If the manufacturer, trader or service provider has not implemented the specified activities by the end of the specified time period, or has not informed the Consumer Rights Protection Centre regarding the implementation thereof, the Consumer Rights Protection Centre shall apply the administrative penalty provided for the relevant violation according to the procedures specified by law. (101) The decisions of the Consumer Rights Protection Centre may be appealed to a court in accordance with the procedures specified in the Administrative Procedure Law. (11) The Consumer Rights Protection Centre, in recovering expenses in respect of the laboratory or other type of expert-examination of goods purchased or services utilised by consumers, shall be released from the payment of court costs. (12) The Consumer Rights Protection Centre is entitled to establish a consultative council, including therein representatives of State institutions, consumer rights protection associations, manufacturer, trader and service provider organisations, as well as to issue recommendations in respect of consumer rights protection issues. [22 November 2001; 29 April 2004; 27 October 2005; 19 June 2008; 21 May 2009; 28 October 2010]

Section 25.1 Decision of the Consumer Rights Protection Centre Regarding Interim Measure

(1) If the Consumer Rights Protection Centre has a reason to believe that a violation of consumer rights has been or may be committed and it may cause immediate and significant harm to the economic interests of the particular consumer group, it i s entitled to take as interim measure one or several decisions, by which:

1) an obligation to terminate the violation immediately is imposed upon the manufacturer, trader or service provider; or

2) prohibits the action of the manufacturer, trader or service provider, which may cause the violation, if it has not been committed yet but is likely to be committed. (2) The decision regarding interim measure shall be valid from the time of notification thereof until the time when it is cancelled or amended by the decision of the Consumer Rights Protection Centre or when the final decision of the Consumer Rights Protection Centre comes into effect. (3) The decision of the Consumer Rights Protection Centre regarding the interim measure may be appealed by the manufacturer, trader or service provider, in respect of which the interim measure has been issued, to a district administrative court within 10 days after the day of entering into effect thereof. The appeal of the decision shall not suspend the operation thereof. (4) The court shall adjudicate by written procedure the application regarding the decision of the Consumer Rights Protection Centre regarding the interim measure within 14 days. (5) The decision of the court referred to in Paragraph four of this Section cannot be appealed and shall come into effect upon the adoption thereof. [21 May 2009; 28 October 2010]

Section 26. Examination of Complaints and Submissions Submitted by Consumers Regarding the Violations of the Consumer Rights Protection Regulatory Enactments and Provision of Assistance to Consumers in Resolving Conflicts with Manufacturers, Traders or Service Providers

(1) Complaints, submissions and information regarding possible violations of the consumer rights protection regulatory enactments shall be submitted to the institution within the competence of which is the supervision and control of the relevant sector. (2) A complaint or a submission of a person regarding possible administrative violation in the field of consumer rights protection shall not be considered an application or materials in an administrative violation matter. (3) If the Consumer Rights Protection Centre or other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, upon examining the received complaint of the person regarding the violation of the individual rights thereof, has any reasonable doubts that the submitter of the complaint is not a consumer within the meaning of this Law because he or she has acted within the scope of his or her economic or occupational activity in the relevant situation, the relevant institution is entitled to request that he or she provides the necessary information within the specified period of time (the data regarding the obligations of the submitter of the complaint existing in the credit register, the information regarding transactions performed, etc.), which attests that he or she has acted as a consumer in the relevant situation. If the submitter of the complaint has not provided the requested information, the institution is entitled to terminate examination of the complaint. (4) The Consumer Rights Protection Centre or other institution within the competence of which is the supervision and control of the relevant sector is entitled to specify a time period for the manufacturer, trader or service provider, by which a written reply should be provided

regarding the circumstances referred to in the complaint of the consumer and a decision taken in relation to the claim of the consumer. (5) Upon receipt of a submission of the consumer in which information or consultation is requested regarding the consumer rights, the Consumer Rights Protection Centre and other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, shall prepare a reply providing the necessary information. If a phone number is specified in the submission by which it is possible to contact the consumer, the Consumer Rights Protection Centre and other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, are entitled to provide the information or consultation via phone or to offer the receipt thereof in person, if the consumer agrees thereto. If an electronic mail address is specified in the submission by w hich it is possible to contact the consumer, the Consumer Rights Protection Centre and other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, are entitled to send a reply only in electronic form, signing it with a secure electronic signature, unless the consumer has specified that he or she would like to receive a reply in writing. The activities referred to in this Section shall be performed within a month starting from the day of receipt of the submission. (6) Upon receipt of a submission of the consumer regarding a conflict with a manufacturer, trader or service provider, the Consumer Rights Protection Centre or other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, depending on the circumstances referred to in the submission, shall provide the information and consultation regarding the consumer rights and necessary activities or, where necessary, provide assistance to the consumer in resolving the conflict by carrying out negotiations with the manufacturer, trader or service provider or performing other activities specified in the consumer rights protection regulatory enactments. (7) Upon receipt of a complaint or a submission of a consumer regarding a conflict between a manufacturer, trader or service provider and the consumer as regards the fact whether certain provisions included in the contract entered into are unfair, the Consumer Rights Protection Centre shall prepare a reply in which opinion may be expressed regarding the compliance of the relevant provisions with the requirements of regulatory enactments. (8) If a consumer has asked assistance in his or her submission in respect of resolving conflict with the manufacturer, trader or service provider, or information or consultation for the provision of which it is necessary to perform additional activities, the institution shall perform such activities within four months after the day of receipt of the submission, informing the submitter regarding receipt of the submission and activities performed not later than within one month of the day of receipt of the submission. If it is not possible to observe the time period of four months, the head of the institution may extend it up to one year, notifying the submitter thereof. (9) The Consumer Rights Protection Centre or other institution, within the competence of which is the supervision and control of the relevant field, shall examine a complaint or submission of a consumer regarding resolving conflict with a manufacturer, trader or service provider, if both of the following conditions are observed:

1) the consumer has turned with the complaint or submission to the manufacturer, trader or service provider at first and tried to resolve conflict via reconciliation; and

2) written materials and other proofs substantiating the existence of the conflict and subject of the conflict have been appended to the complaint or submission.. [28 October 2010]

Chapter VII Prevention of Violations of Consumer Rights

Section 27. Consumer Claims Regarding Goods and Services not in Conformity with the Provisions of a Contract

(1) A consumer is entitled to submit a claim to the manufacturer, trader or service provider in respect of the non-conformity of goods or services with the provisions of a contract within a period of two years of the day of purchase of the goods or receipt of the services. Such date shall be considered as the date of the supply of goods when the manufacturer or trader has delivered and the consumer has received the relevant goods. (2) If a manufacturer or trader of goods or the service provider has issued a guarantee for the goods or the services, the consumer is entitled, after the end of the time period referred to in Paragraph one of this Section, to submit a claim with respect to the all of the remaining period of the guarantee in accordance with the conditions indicated in the guarantee document. (3) The procedures for the submission of a consumer claim regarding the non-conformity of goods or services with the provisions of a contract, as well as the organisation of expert- examination of the goods or services shall be determined by the Cabinet. [22 November 2001; 19 June 2008]

Section 28. Consumer Rights, if Goods not in Conformity with the Provisions of a Contract Are Sold or Given for Use to Consumers

(1) A consumer to whom goods not in conformity with the provisions of a contract are sold or given for use is entitled to require the performance of one of the following actions by the manufacturer or trader:

1) appropriate reduction of the price of the goods; 2) rectification of the non-conformity of the goods with the provisions of the contract,

or compensation for the expenses of the consumer for the elimination of the non-conformity; 3) exchange of the goods for the same goods or equivalent goods with which

conformity with the provisions of the contract is ensured; or 4) revocation of the contract and repayment to the consumer of the amount paid for the

goods. (2) The goods shall be exchanged or their non-conformity with the provisions of the contract shall be rectified free-of-charge (including without compensation for consignment of the goods, work, materials and other costs) and within a reasonable time period, without creating inconvenience to the consumer and taking into account the nature of the goods, as well as the intended purpose of use thereof. (3) If the non-conformity of the goods with the provisions of the contract is discovered later than six months after the sale of the goods, the consumer is entitled to:

1) firstly request that the manufacturer or trader free of charge rectify the non- conformity of the goods with the provisions of the contract or compensate the expenses of the consumer for rectification of the non-conformity, or exchange the goods for the same goods or equivalent goods with which conformity with the provisions of the contract is ensured (except in the case where this is not possible); and

2) in the case where the manufacturer or trader cannot exchange the goods or in a reasonable time period rectify the non-conformity of the goods with the provisions of the contract without causing inconvenience to the consumer – request that the manufacturer or trader reduce the price of the goods or revoke the contract and repay the consumer the amount of money paid for the goods in proportion to the depreciation of the goods as determined by an expert-examination organised according to the procedures specified in regulatory enactments.

(4) If the non-conformity of the goods with the provisions of the contract is minor and cannot substantially affect the possibility of the consumer utilising the goods, the consumer cannot require the manufacturer or the trader to revoke the contract and repay the amount paid for the goods. The non-conformity of the goods with the provisions of the contract is deemed to be minor if an expert-examination organised according to the procedures specified in regulatory enactments determines that the non-conformity of the goods does not reduce the quality of the fulfilment of the basic functions of the goods or characteristics of use, and it can be rectified without creating changes in the external appearance of the goods that can be visually determined. (5) If the goods have become goods not conforming with the provisions of the contract as a result of incorrect or poor quality installation, but the installation of the goods has been performed by the trader or a third person in accordance with the contract entered into with the trader, as well as if the consumer has installed the goods in accordance with incorrect (imprecise) or the instructions for use have not been translated into the official language, then the goods are deemed to be not in conformity with the provisions of the contract and the consumer is entitled to require from the trader fulfilment of the requirements provided for in this Section. (6) Exercising the rights referred to in Paragraph one of this Section shall not exclude the right of a consumer to demand compensation for losses or payment of a contractual penalty. (7) Goods not conforming to the provisions of the contract of large size and goods weighing more than 10 kilograms shall be transported for the performance of an expert-examination, exchange, or revocation of contract by the manufacturer or trader at his or her expense. If the manufacturer or trader refuses to transport such goods, the consumer is entitled to transport the goods himself or herself, or with the assistance of a third person, but at the expense of the manufacturer or trader. (8) If the consumer transports the goods, the manufacturer or trader shall, within three days of receipt of the document confirming the expenditures, compensate for the expenditures incurred by the consumer due to transportation of the goods. [22 November 2001; 26 November 2009]

Section 29. Consumer Rights if Services not Conforming to the Provisions of a Contract Have Been Provided

(1) A consumer to whom a service not conforming to the provisions of the contract has been provided, is entitled to request that the service provider perform one of the following activities:

1) appropriate reduction of the price of the service; 2) rectification of the non-conformity of the service provided with the provisions of the contract free of charge or to reimburse the expenses of the consumer regarding rectification of the non-conformity; 3) manufacturing of another article from the same material or material of the same

quality, or provision of service in conformity with the provisions of the contract; or 4) revocation of the contract and repayment to the consumer of the amount paid for the

service. (2) If the service provider loses or damages the material or product of the consumer, the consumer is entitled to require at his or her discretion:

1) performance of the order from the same or equivalent material; or 2) payment for the value of the material or product at its market price effective on the

day of the request. (3) If the non-conformity of the service with the provisions of the contract is discovered later than six months after the provision of the service, the consumer is entitled to:

1) firstly request that the service provider free of charge rectify the non-conformity of the service with the provisions of the contract or compensate the expenses of the consumer for rectification of the non-conformity, or manufacture another article of the same or of the same quality material, or provide service which conforms with the provisions of the contract (except in the case where this is not possible); and

2) in the case where the service provider cannot manufacture a new article, provide another service or in a reasonable time period rectify the non-conformity of the service with the provisions of the contract without causing inconvenience to the consumer – request that the service provider reduce the price of the service or revoke the contract and repay the consumer the amount of money paid for the service in proportion to the depreciation of the goods as determined by a n expert-examination organised according to the procedures specified in regulatory enactments. (4) If the non-conformity of the service with the provisions of the contract is minor and cannot substantially affect the possibility of the consumer utilising the service or article, the consumer cannot require the service provider to revoke the contract and repay the amount paid for the service or to manufacture another article. The non-conformity of the service with the provisions of the contract is deemed to be minor if an expert-examination organised according to the procedures specified in regulatory enactments determines that the non- conformity of the service does not reduce the quality of the fulfilment of the basic functions of the service or characteristics of use, and it can be rectified without creating changes in the external appearance of the article that can be visually determined. (5) If the service provider refuses to rectify the non-conformity of the service with the provisions of the contract, the consumer is entitled to eliminate them himself or herself, or with the assistance of a third person, but at the expense of the provider of the service. (6) Exercising the rights referred to in Paragraph one and two of this Section shall not exclude the right of a consumer to require compensation for losses or payment of a contractual penalty. [22 November 2001; 27 October 2005]

Section 30. Consumer Rights if Goods are not Delivered or Service Is not Provided Within a Specified Period of Time

(1) If a manufacturer, trader or service provider fails to deliver goods or delivers them only partly within the period of time specified in the contract for reasons independent of the consumer or if a service provider fails to provide a service or provides it only partly within the period of time specified in the contract for reasons independent of the consumer, at first the consumer is entitled to request that the manufacturer, trader or service provider performs the contract, if more favourable conditions for the consumer are not provided for in the contract. (2) If a manufacturer, trader or service provider upon the request of the consumer has failed to perform the contract within a reasonable period of time and, therefore, the consumer is no longer interested in the performance of the contract, the consumer is entitled to unilaterally withdraw from the contract, receive the advance payment he or she has made, and demand compensation for the losses caused. In such case the consumer has a duty to return without delay the goods already delivered or items manufactured in accordance with the contract to the manufacturer, trader or service provider. (3) The consumer may not exercise the rights specified in Paragraph two of this Section to unilaterally withdraw from the contract if the goods have been delivered or the service has been partly provided and the consumer has already used a part of the goods delivered or the service provided or it is possible to use it independently, but due to objective circumstances it is not possible to return it to the manufacturer, trader or service provider or return thereof would cause disproportionate losses. In such case, if the parties fail to reach an agreement regarding performance of the contract, the manufacturer, trader or service provider has a duty

to repay the amount of money paid by the consumer in the amount of undelivered goods or part thereof or in the amount of part of service not provided. (4) If the manufacturer, trader or service provider and the consumer agree regarding extension of the period of time for the performance of the contract, the consumer is entitled to exercise the rights specified in Paragraph two of this Section to unilaterally withdraw from the contract only in the case where the manufacturer, trader or service provider fails to perform the contract even within the extended period of time for the performance of the contract. (5) The provisions of this Section shall not be applied to contracts:

1) on the provision of such service, the outcome of which is non-materialised; 2) which regulate construction legal relations; and 3) which regulate legal relations of purchase of immovable property.

[28 October 2010]

Section 31. Consumer Claims in Relation to Consumer Credit or Purchase of Services

(1) A consumer is entitled to unilaterally withdraw from the consumer credit contract if he or she exercises the right of withdrawal provided for in Section 12 of this Law and payment for the goods or the service is to be made, in part or in full, by means of a consumer credit contract. In such case, the creditor may not require the consumer to pay a contractual penalty or compensation for losses related to revocation of the consumer credit contract. (2) In order to withdraw from a consumer credit contract in accordance with the provisions of Paragraph one of this Section, the consumer shall notify the creditor in writing on the fact that he or she exercises the right to withdraw from a contract on purchase of goods or service and regarding return or sending of the relevant goods or item to the manufacturer, trader or service provider fulfilling the duty specified in Section 12, Paragraph five of this Law and append proofs to a notification regarding return or sending of the goods or item. The consumer credit contract shall be terminated on the day when the creditor has received the aforementioned notification and proofs of the consumer regarding return or sending of the goods or item. (3) Upon termination of a consumer credit contract the manufacturer, trader or service provider respectively shall immediately, not later than within 30 days from the day of termination of the consumer credit contract, repay the amounts of money received in accordance with the contract. The duty of the consumer is to pay the interest and other payments only for the period of time until the day of termination of the consumer credit contract. (4) If the consumer has the right to exercise the rights referred to in Section 28, Paragraph one, Clause 4, Section 29, Paragraph one, Clause 4 and Section 30, Paragraph two of this Law to request repayment of the amount of money paid for the goods or service, but he or she, performing the activities specified in regulatory enactments, cannot achieve that the manufacturer, trader or service provider fulfils lawful requests thereof, the consumer has the right to bring an action against a creditor within six months from the day of receipt of the goods or service or the day when the consumer should have received the goods or service in accordance with the contract. The creditor has a duty to examine the consumer’s claim within 30 days. (5) The provisions of this Section shall be applied to such consumer credit contracts which are intended only for the financing of the contract, in part or in full, on delivery of particular goods or provision of a particular service, if both referred to contracts actually form a commercial unit. A consumer credit contract and a contract on delivery of particular goods or provision of a particular service form a commercial unit in the following cases:

1) a manufacturer, trader or service provider grants a credit to the consumer; 2) a third person grants a credit to the consumer and a creditor uses the services of the

manufacturer, trader or service provider in relation to entering into or preparation of the credit contract; and

3) a third person grants a credit to the consumer, and particular goods or particular service is clearly specified in the credit contract. (6) The provisions of this Section shall not be applied for consumer credit contracts referred to in Section 12.1, Paragraph eight, Clauses 1, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11, 12, 13 and 14 of his Law. (7) If such hiring or leasing contract is entered into with a consumer in which the obligations to purchase a contract object are not provided for and such obligations are not provided for in other contracts entered into, the consumer, in the case referred to in Section 30, Paragraph two of this Law in relation to a leasing object, is entitled to unilaterally withdraw from the hiring or leasing contract. Upon termination the consumer hiring or leasing contract, the manufacturer, trader or service provider respectively and the creditor shall immediately, not later than within 30 days after the day of termination of the hiring or leasing contract, repay the amounts of money received in accordance with the contract. [28 October 2010]

Section 31.1 Rights of a Consumer if His or Her Payment Card has been Used Illegally

(1) If a consumer’s payment card has been illegally used, he or she has the right to request the payment service provider, which has issued the payment card to the consumer, to revoke the relevant payment or to repay the illegally debited amount. (2) If the consumer asserts that he or she has not authorised a fulfilled payment, and that his or her payment card has been used illegally and if the payment service provider, which has issued the payment card to the consumer, cannot prove that the relevant payment was verified with an identification code or that the consumer has acted negligently or acted intentionally (directly), it shall repay the illegally debited amount. (3) A payment service provider, which has issued the payment card to the consumer, shall be liable for bad faith, as well as negligence allowed thereby in providing service in relation to the payment card issued to the consumer. [28 October 2010]

Section 32. Determination of Compensation for Losses

Compensation for losses shall be determined in accordance with the Civil Law, taking into account that:

1) the consumer does not have specific knowledge regarding the characteristics and description of the goods purchased or the services provided; and

2) a statement by a trader that the information provided by the manufacturer regarding the goods is false, shall not release the trader from liability.

Section 33. Liability of Manufacturers, Traders and Service Providers

(1) Civil, administrative or criminal liability shall apply to violations of consumer rights determined in this Law and other regulatory enactments on consumer rights protection. (2) A trader or service provider, who has compensated a consumer for losses caused to the consumer or repaid the amount of money paid for the goods or services, has a right of subrogation against the person from whom the goods or materials were purchased. (3) If the manufacturer, trader or service provider agrees with a third person on elimination of the defects of the goods or the services, such agreement shall not release the manufacturer, trader or service provider from direct liability towards the consumer. (4) If the non-conformity of goods and services to the provisions of the contract has been caused due to the actions or inaction of the manufacturer, trader, distributor, or other person,

the trader or service provider is entitled bring a subrogation action against the relevant persons. [22 November 2001]

Section 34. Release of Manufacturers, Traders or Service Providers from Performance of Guarantee Obligations and Compensation for Losses [22 November 2001]

Section 35. Liability for Failure to Eliminate Defects of Goods or Services within the Specified Period of Time

If the manufacturer, trader or service provider has not eliminated the defects of the goods or the service within 30 days from the day when the consumer submitted a claim regarding the defects of the goods or services, or within the time period specified by appropriately authorised supervisory and monitoring institutions, it is his or her duty to compensate all losses caused to the consumer due to the delay.

Chapter VIII Liability of Supervisory and Control Institutions

Section 36. Compensation of Losses Caused by Unjustified Action of Supervisory and Monitoring Institutions

(1) If it is determined that the goods were unjustifiably confiscated, their manufacturing, offering or sale was unjustifiably suspended, a prohibition to manufacture, offer and sell goods or provide services was unjustifiably set, or if other violations of the powers of supervisory and control institutions are determined resulting in losses to the manufacturer, trader or service provider, the manufacturer, trader or service provider has the right to bring an action in court regarding compensation for losses and lost profits. (2) [16 April 2003] [16 April 2004]

Transitional Provisions

1. With the coming into force of this Law, the Law On Consumer Rights Protection (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, No. 46/47/48; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, No. 5) is repealed.

2. Within three months from the day of coming into force of this Law, the Cabinet shall approve the by-laws of the Consumer Rights Protection Centre.

3. Within three months from the day of coming into force of this Law, the Cabinet shall issue regulations that regulate:

1) the conditions of the consumer credit contracts referred to in Section 8 of this Law; 2) the conditions of contracts entered into outside the permanent location of sale or

provision of services of the undertaking (company) referred to in Section 9 of this Law; 3) the conditions of distance contracts referred to in Section 10 of this Law; and 4) the conditions of contracts regarding obtaining the right of temporary use to a

residential building or a part thereof, referred to in Section 11 of this Law.

4. The rights regulated by Section 31 of this Law shall apply only after the Cabinet regulation on consumer credit contracts has come into force.

5. The right of withdrawal, regulated by Section 9 of this Law, shall apply only after the Cabinet regulation on contracts entered into outside the permanent location of sale or provision of services of the undertaking (company) has come into force.

6. The right of withdrawal, regulated by Section 10 of this Law, shall apply only after the Cabinet regulation on distance contracts has come into force.

7. The right of withdrawal, regulated by Section 11 of this Law, shall apply only after the Cabinet regulation on contracts regarding obtaining the right of temporary use to a residential building or a part thereof, has come into force.

8. Amendments to Section 27, Paragraph one; Section 28, Paragraph three; Section 29, Paragraph three and Section 31, Paragraph two of this Law shall come into force on 1 January 2003. Up to 1 January 2003 a consumer is entitled to submit a claim to a manufacturer, trader or service provider regarding the non-conformity of goods or services with the provisions of the contract within one year after the purchase of the goods or receipt of the services.

9. The Cabinet shall issue the regulations referred in Section 10, Paragraph four and Section 27, Paragraph three of this Law by 1 June 2002.

10. Until the issue of the Cabinet regulations referred to in Paragraph 9 of these Transitional Provisions, but not later than 1 June 2002 the following Cabinet Regulations are in force to the extent that they are not in contradiction to this Law:

1) Regulation No. 299 of 24 August 1999, Procedures for the Submission of Consumer Claims regarding Inappropriate Quality Goods or Services and the Conduct of Expert-examination of Goods or Manufactured Articles;

2) Regulation No. 316 of 7 September 1999, Regulations regarding Distance Contracts;

3) Regulation No. 29 of 23 January 2001, Regulations on the Labelling of Household Washing Machines, Clothes Dryers and Combined Washing and Clothes Drying Machines;

4) Regulation No. 30 of 23 January 2001, Regulations on the Labelling of Household Refrigerators and Freezers;

5) Regulation No. 31 of 23 January 2001, Regulations on the Labelling of Household Ovens;

6) Regulation No. 32 of 23 January 2001, Regulations on the Labelling of Household Dishwashing Machines; and

7) Regulation No. 33 of 23 January 2001, Regulations on the Labelling of Household Light Bulbs.

11. Section 8, Paragraph five of this Law shall come into force on 10 July 2007.

12. The Cabinet shall by 3 July 2007 issue the regulations referred to Section 8, Paragraph eight of this Law. [22 November 2001; 17 May 2007]

13. The Cabinet shall by 1 S eptember 2008 issue the regulations referred to in Section 8, Paragraph four of this Law where the information to be included in the consumer credit contract, the methods for calculation of the annual interest rate, fair reduction of the total cost of credit, as well as conditions when the requirements of consumer credit contract need not be applied shall be provided for. Until the issuance of these regulations, Cabinet Regulation No. 257 of 13 J uly 1999, Regulations regarding Consumer Credit Agreements, shall be applied. [19 June 2008]

14. Until 1 J uly 2009 the Cabinet Regulation No. 312 of 31 August 1999, Procedures for Organising of Wholesale Trade and Retail Trade, issued in accordance with Section 14, Paragraph one, Clause 3 of the Law On the Structure of the Cabinet, shall be in force. [21 May 2009]

15. Paragraphs 8.3, 8.4 and 8.5 of Section 25 of this Law shall come into force on 1 July 2009 and these provisions shall be applicable in examining the complaints received after 30 June 2009. [21 May 2009]

16. Section 25, Paragraph 10.1 of this Law shall come into force on 1 July 2009. The decisions of the Consumer Rights Protection Centre, which have been appealed until 30 June 2009 by submitting a submission to the Ministry of Economics, shall be examined in accordance with those regulatory enactments which were in force on the day when the Consumer Rights Protection Centre took the relevant decision. [21 May 2009]

17. Section 8, Paragraphs 1.2 and 1.3 of this Law shall come into force on 1 March 2011, but Section 8, Paragraph 1.1 of this Law – on 1 November 2011. [28 October 2010; 20 December 2010]

18. The Cabinet shall issue: 1) until 31 December 2010 – the regulation referred to in Section 8, Paragraph four of

this Law which provides for the content and procedures for the provision of the information to be provided for entering into a consumer credit contract, the requirements to be set for a consumer credit contract and the information to be included therein, the method for calculation of the annual interest rate, informing of a consumer during the term of operation of a credit contract, pre-term payment of a credit and fair reduction of the total cost of credit, the requirements to be applied for certain types of credit contracts and the duties of credit intermediaries, as well as the legal regulation for consumer crediting against movable property pledge; and

2) until 28 February 2011 – the regulation referred to in Section 8, Paragraph 1.3 of this Law which provides the procedures for the issue, re-registration, cancellation, suspension of the operation of a special permit (licence) for the provision of a consumer credit service, the requirements with which a capital company shall comply so that it could receive a special permit (licence), as well as the amount of a State fee and the payment procedures thereof. [28 October 2010; 20 December 2010]

19. The new revision of Section 11 of this Law and deletion of Section 12, Paragraph two, Clause 3 of this Law shall come into force on 23 February 2011. [28 October 2010]

20. Until 1 February 2011 the Cabinet shall issue the regulation referred to in Section 11, Paragraph thirteen of this Law, which provides for the time periods and procedures for

exercising the right of withdrawal, the withdrawal form and the effects of exercising of the right of withdrawal, as well as the special requirements to be observed upon entering into the contract on the right of long-term use of a holiday accommodation, a contract on long-term holiday services, a resale contract on the right of long-term use of a holiday accommodation or on long-term holiday services and an exchange contract on the right of long-term use of a holiday accommodation. [28 October 2010]

Informative Reference to European Union Directives

This Law contains legal norms, which arise from: 1) Council Directive 85/577/EEC of 20 D ecember 1985 to protect the consumer in

respect of contracts negotiated away from business premises; 2) Directive 2008/48/EC of the European Parliament and of the Council of 23 April

2008 on credit agreements for consumers and repealing Council Directive 87/102/EEC; 3) Council Directive 93/13/EEC of 5 April 1993 o n unfair terms in consumer

contracts; 4) Directive 94/47/EC of the European Parliament and the Council of 26 October 1994

on the protection of purchasers in respect of certain aspects of contracts relating to the purchase of the right to use immovable properties on a timeshare basis;

5) Directive 97/7/EC of the European Parliament and of the Council of 20 May 1997 on the protection of consumers in respect of distance contracts;

6) Directive 2009/22/EC of the European Parliament and of the Council of 23 April 2009 on injunctions for the protection of consumers’ interests;

7) Directive 1999/44/EC of the European Parliament and of the Council of 25 May 1999 on certain aspects of the sale of consumer goods and associated guarantees;

8) Directive 2002/65/EC of the European Parliament and of the Council of 23 September 2002 concerning the distance marketing of consumer financial services and amending Council Directive 90/619/EEC and Directives 97/7/EC and 98/27/EC;

9) Council Directive 2000/43/EC of 29 June 2000 implementing the principle of equal treatment between persons irrespective of racial or ethnic origin;

10) Council Directive 2004/113/EC of 13 December 2004 implementing the principle of equal treatment between men and women in the access to and supply of goods and services; and

11) Directive 2008/122/EC of the European Parliament and of the Council of 14 January 2009 on the protection of consumers in respect of certain aspects of timeshare, long- term holiday product, resale and exchange contracts. [27 October 2005; 19 June 2008; 28 October 2010]

This Law has been adopted by the Saeima on 18 March 1999.

President G. Ulmanis

Rīga, 1 April 1999

Patērētāju tiesību aizsardzības likums (Ar grozījumiem: 22.06.2011)

Izdevējs: Saeima Publicēts: Veids: likums Latvijas Vēstnesis, 104/105 Pieņemts: 18.03.1999. (1564/1565), 01.04.1999.; Stājas spēkā: 15.04.1999. Latvijas Republikas Saeimas

un Ministru Kabineta Ziņotājs, 9, 06.05.1999.

Attēlotā redakcija: 22.06.2011. - 31.10.2011.

Grozījumi:

MK 03.08.1999. noteikumi Nr.273 / LV, 248/250 (1708/1710), 06.08.1999. / Stājas spēkā 01.01.2000. 16.04.2003. likums / LV, 67 (2832), 07.05.2003. / Stājas spēkā 01.02.2004. 29.04.2004. likums / LV, 74 (3022), 12.05.2004. / Stājas spēkā 26.05.2004. 27.10.2005. likums / LV, 181 (3339), 11.11.2005. / Stājas spēkā 25.11.2005. 22.03.2007. likums / LV, 56 (3632), 04.04.2007. / Stājas spēkā 11.08.2007. 17.05.2007. likums / LV, 85 (3661), 29.05.2007. / Stājas spēkā 12.06.2007. 19.06.2008. likums / LV, 104 (3888), 09.07.2008. / Stājas spēkā 23.07.2008. 21.05.2009. likums / LV, 89 (4075), 09.06.2009. / Stājas spēkā 23.06.2009. 26.11.2009. likums / LV, 194 (4180), 10.12.2009. / Stājas spēkā 24.12.2009. 28.10.2010. likums / LV, 183 (4375), 17.11.2010. / Stājas spēkā 01.01.2011. 20.12.2010. likums / LV, 206 (4398), 30.12.2010. / Stājas spēkā 01.01.2011. 09.06.2011. likums / LV, 96 (4494), 21.06.2011. / Stājas spēkā 22.06.2011.

Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Patērētāju tiesību aizsardzības likums

I nodaļa Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1 ) lietošanas noteikumi — ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja norādījumi, kurus ievērojot prece vai pakalpojums saglabā lietošanas (izmantošanas) īpašības un pienācīgu kvalitāti, kā arī nerada apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;

2) pakalpojums — personas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts;

21) pastāvīgs informācijas nesējs — jebkurš instruments, kas patērētājam dod iespēju uzglabāt viņam personiski adresētu informāciju tā, lai šīs informācijas sniegšanai nepieciešamajā laikposmā nodrošinātu tās pieejamību, izmantošanu un pavairošanu nemainītā veidā;

3) patērētājs — fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību;

4) pakalpojuma sniedzējs — persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz

1/28

) p p j j p , p pakalpojumu patērētājam;

5) pārdevējs — persona (arī importētājs), kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros piedāvā vai pārdod preci patērētājam, kā arī persona, kas darbojas pārdevēja vārdā vai viņa uzdevumā;

6) prece — jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam;

7) ražotājs — persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros izgatavo vai atjauno preci pārdošanai vai uzrāda sevi kā ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma vai preces tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001., 27.10.2005., 19.06.2008. un 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.

3.pants. Patērētāja tiesību pārkāpums

Patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja:

1) iegādājoties preci vai saņemot pakalpojumu, nav ievērota patērētāja izvēles brīvība un viņa izteiktā griba;

2) nav ievērots līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips un līguma noteikumi ir netaisnīgi;

3) nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu vai preces vai pakalpojuma cenu;

4) patērētājam pārdota nedroša vai līguma noteikumiem neatbilstoša prece vai sniegts nedrošs vai līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums;

5) samaksa par pirkumu un svars vai mērs nav noteikti pareizi, kā arī nav nodrošināta iespēja pārliecināties par to;

6) līgumsaistības nav pienācīgi izpildītas;

7) patērētājam nav dota iespēja realizēt atteikuma tiesības, noslēgta līguma atcelšanas, noslēgta līguma nosacījumu grozīšanas vai citas likumīgās vai līgumiskās tiesības;

8) nav izsniegts darījumu apliecinošs dokuments. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

3.1 pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums

(1) Piedāvājot preci vai pakalpojumu, pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu, aizliegta atšķirīga attieksme patērētāja dzimuma, rases, etniskās piederības vai invaliditātes dēļ.

(2) Atšķirīga attieksme pret patērētāju pieļaujama, ja preces vai pakalpojuma piedāvāšana, preces pārdošana vai pakalpojuma sniegšana tikai vai galvenokārt viena dzimuma, noteiktas rases vai etniskās piederības personām vai personām ar invaliditāti ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Atšķirīga attieksme pret patērētāju invaliditātes dēļ pieļaujama, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi, vai ja pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšana uzliek nesamērīgu slogu.

(3) Atšķirīgas attieksmes aizliegums neskar līgumu slēgšanas brīvību, izņemot gadījumu, kad līgumslēdzējas puses izvēle tiek pamatota ar personas dzimumu, invaliditāti, rasi vai etnisko piederību.

(4) Ja atšķirīgas attieksmes aizliegums tiek pārkāpts, patērētājs var aizstāvēt savas tiesības Tiesībsarga likumā

2/28

noteiktajā kārtībā, kā arī vēršoties tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(5) Ja strīda gadījumā patērētājs norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgas attieksmes aizliegums nav pārkāpts.

(6) Tieša diskriminācija ir tāda attieksme pret personu, kas tās dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ salīdzināmā situācijā ir, bija vai varētu būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu. Netieša diskriminācija ir šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse, kas rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personas dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.

(7) Par diskrimināciju uzskatāma arī personas aizskaršana vai norādījums to diskriminēt.

(8) Aizskaršana ir personas pakļaušana tās dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās piederības dēļ tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai (tai skaitā seksuāla rakstura rīcībai), kuras mērķis vai rezultāts ir šīs personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas vai degradējošas vides radīšana.

(9) Par diskrimināciju dzimuma dēļ uzskatāma arī mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti grūtniecības laikā vai pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā.

(10) Aizliegts tieši vai netieši radīt patērētājam nelabvēlīgas sekas, ja viņš šajā pantā noteiktajā kārtībā aizstāv savas tiesības.

(11) Ja atšķirīgas attieksmes aizliegums vai aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas tiek pārkāpts, patērētājam ir tiesības prasīt līguma izpildi, kā arī zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

(19.06.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

4.pants. Patērētāja izvēles brīvība un griba

(1) Stājoties līgumattiecībās ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, patērētājam jādod iespēja pilnībā realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci vai saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir respektēt šo gribu. Izvēle un griba paužama līguma noteikumos, vai arī tai jābūt redzamai pēc lietas apstākļiem.

(2) Pirms patērētājs iegādājas preci vai saņem pakalpojumu, tam jādod iespēja novērtēt attiecīgās preces vai pakalpojuma derīgumu un atbilstību. Patērētājam jāsaņem pilnīga informācija par preci vai pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību, ja līgumsaistības tiek pārkāptas.

(3) Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu.

4.1 pants. Atsevišķu likuma normu piemērošana

(1) Šā likuma III un IV nodaļas noteikumi piemērojami tādām tiesiskajām attiecībām, kuras tiek nodibinātas starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju, kā arī jebkuru citu tiesību subjektu, kurš izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar šā tiesību subjekta saimniecisko vai profesionālo darbību.

(2) Šā likuma 5. un 6.panta noteikumi piemērojami arī tādām tiesiskajām attiecībām, kuras uz līguma pamata tiek nodibinātas starp fizisko personu un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar patērētāju, tajā skaitā par patērētāja līgumsaistību izpildes nodrošināšanu ar ķīlu vai galvojumu, ja šādu attiecību nodibināšana nav saistīta ar minētās fiziskās personas saimniecisko vai profesionālo darbību.

(27.10.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

4.2 pants. Dažādu valstu tiesību normu piemērošanas nosacījumi

(1) Līgumslēdzējas puses ir tiesīgas vienoties, ka tiesisko attiecību apspriešanā piemērojamas tādas valsts tiesību

3/28

normas, kura nav Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, ja tiek ievēroti abi šie nosacījumi:

1) līgumsaistību izpilde vai cits līguma nosacījums ir tieši saistīts ar kādu no Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsti;

2) piemērojamās tiesību normas paredz patērētājam labvēlīgāku tiesību aizsardzību nekā šis likums.

(2) Ja tiesiskajām attiecībām piemērojamas tādas valsts tiesību normas, kura nav Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, patērētājs nezaudē šajā likumā un citos tiesību aktos noteiktās tiesības attiecībā uz brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgumu, brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgumu, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgumu un brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgumu, ja:

1) attiecīgais nekustamais īpašums atrodas kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm;

2) pārdevējs veic saimniecisko vai profesionālo darbību Eiropas Savienības dalībvalstī vai vērš minēto darbību uz Eiropas Savienības dalībvalsti un līgums ir noslēgts šīs darbības ietvaros.

(26.11.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

II nodaļa Līgumi

5.pants. Līgumslēdzēju pušu tiesiskā vienlīdzība

(1) Līgumos, ko patērētājs slēdz ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, līgumslēdzējām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības.

(2) Līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie:

1) samazina ar likumu noteikto pušu atbildību;

2) ierobežo patērētāja tiesības slēgt līgumus ar trešajām personām;

3) nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam un ierobežojumus patērētājam;

4) noteic, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām;

5) patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

6.pants. Netaisnīgi līguma noteikumi

(1) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Līguma noteikumi formulējami vienkāršā un saprotamā valodā.

(21) Neskaidri un neprecīzi rakstveida līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam.

(3) Līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Par netaisnīgiem līguma noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas:

1) ir pretrunā ar šā likuma 5.pantu;

2) samazina ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbildību vai atbrīvo tos no atbildības gadījumos, kad patērētājs guvis kaitējumu veselībai, vai patērētāja nāves gadījumā, kuram par cēloni bijusi ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja darbība vai bezdarbība;

4/28

3) ierobežo vai izslēdz iespēju patērētājam izmantot savas likumīgās prasījuma tiesības gadījumā, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis līgumsaistības vai ir tās izpildījis daļēji, ieskaitot arī ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja prasījuma dzēšanu ar patērētāja pretprasījumu;

4) uzliek patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus;

5) paredz preces vai pakalpojuma cenas noteikšanu piegādes brīdī vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam palielināt cenu un nedod patērētājam tiesības atcelt līgumu, ja galīgā cena ir pārmērīgi augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru līgumslēdzējas puses vienojās, slēdzot līgumu;

6) ierobežo ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākumu pildīt saistības, ko uzņēmies viņa pārstāvis, vai pakārto šīs saistības kādai formalitātei;

7) izslēdz vai kavē patērētāja tiesības vērsties patērētāju tiesību aizsardzības iestādēs vai tiesā, paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā;

8) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji atkāpties no līguma, izņemot gadījumu, kad tāda iespēja ir nodrošināta arī patērētājam, vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt beztermiņa līgumu bez brīdinājuma;

9) paredz automātiski pagarināt noteikta termiņa līgumu, ja patērētājs neinformē par līguma nepagarināšanu, un nosaka patērētājam nepamatoti īsu laiku šīs informācijas sniegšanai;

10) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam paturēt patērētāja samaksāto summu, ja patērētājs atkāpjas no līguma, bet neparedz patērētājam tādu pašu iespēju, proti, saņemt ekvivalentu summu, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atkāpjas no līguma;

11) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam nodot tālāk savas tiesības un pienākumus, tādējādi samazinot piedāvātās garantijas apjomu bez patērētāja piekrišanas;

12) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji grozīt līguma noteikumus vai preces vai pakalpojuma raksturojumu.

(4) Novērtējot līguma noteikumus, ņem vērā pārdotās preces vai sniegtā pakalpojuma raksturu, visus apstākļus, kādos līgums noslēgts, kā arī noslēgtā līguma un ar to saistītā līguma noteikumus.

(5) Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam līdz ar to nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus.

(6) Ja ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu attiecīgi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka savstarpēji apspriesti ir arī pārējie līguma noteikumi.

(7) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.

(8) Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtajā līgumā ietvertie netaisnīgie noteikumi nav spēkā no līguma noslēgšanas brīža, bet līgums paliek spēkā, ja tas var pastāvēt arī turpmāk, kad izslēgti netaisnīgie noteikumi.

(9) (Izslēgta ar 19.06.2008. likumu)

(10) Ja starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju rodas strīds par to, vai noslēgtajā līgumā ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, jebkurai no līgumslēdzējām pusēm ir tiesības vērsties tiesā, bet patērētājs ir tiesīgs vērsties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

(101) Ja netaisnīgo līguma noteikumu dēļ patērētājam rodas zaudējumi, savu likumisko tiesību un interešu aizsardzībai patērētājs ir tiesīgs vērsties ar prasību tiesā.

(11) Tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju

5/28

nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001., 19.06.2008., 21.05.2009. un 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā

01.01.2011.)

7.pants. Līgumi, kuros patērētājs ir trešā persona

(1) Līgumos, kuros ražotājs vai pārdevējs apsola piegādāt preces vai pakalpojuma sniedzējs apsola sniegt pakalpojumus par labu patērētājam kā trešajai personai, tai līgumslēdzējai pusei, kam šāds apsolījums dots, ir pienākums iepazīstināt patērētāju ar noslēgto līgumu un dot iespēju noteiktā termiņā pievienoties tam, lai patērētājs iegūtu patstāvīgas tiesības prasīt no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja šāda līguma izpildījumu un zaudējumu atlīdzību par nepienācīgu izpildījumu vai kavējumu.

(2) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst atteikties noslēgt līgumu vai atteikties pildīt noslēgtu līgumu par preces piegādi vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam kā trešajai personai tikai tāpēc, ka ar personu, kam apsolījums dots, nav nokārtotas citas iepriekšējas saistības.

8.pants. Patērētāja kreditēšana

(1) Saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu persona, kas nodarbojas ar patērētāja kreditēšanu (turpmāk — kredīta devējs), piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā. Par patērētāja kreditēšanas līgumu šā likuma izpratnē nav uzskatāms līgums par ilglaicīgu pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādi, ja patērētājs par pakalpojumiem vai precēm maksā līguma darbības laikā, norēķinoties pa daļām.

(11) Kreditēšanas pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura saņēmusi speciālu atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai [turpmāk — speciālā atļauja (licence)]. Šo prasību neattiecina uz:

1) kapitālsabiedrību, kura uzskatāma par kredītiestādi saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē kredītiestāžu darbību;

2) ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, kas piedāvā norēķināties par preču vai pakalpojumu iegādi atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā, nepiesaistot trešās personas finansējumu;

3) komersantu, kurš saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, preču vai pakalpojumu iegādei piedāvā slēgt tikai tādus patērētāja kreditēšanas līgumus, saskaņā ar kuriem netiek maksāti procenti vai citi papildu maksājumi;

4) krājaizdevu sabiedrību.

(12) Par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu patērētāja kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai un tās pārreģistrāciju kapitālsabiedrība maksā valsts nodevu.

(13) Speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas, pārreģistrācijas, anulēšanas un darbības apturēšanas kārtību, prasības, kādām jāatbilst kapitālsabiedrībai, lai tā varētu saņemt speciālo atļauju (licenci), tajā skaitā prasības par kapitālsabiedrības pašu kapitālu un pamatkapitālu, kā arī prasības attiecībā uz kapitālsabiedrības padomes un valdes locekļiem, valsts nodevas apmēru un maksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Patērētāja kreditēšanas līgums sastādāms rakstveidā (papīra formātā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju), un katrai līgumslēdzējai pusei izsniedzams viens šā līguma eksemplārs. Samaksa par preci vai pakalpojumu nosakāma naudā.

(3) Patērētājam ir tiesības jebkurā laikā pilnīgi vai daļēji izpildīt savas saistības pirms patērētāja kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa. Šajā gadījumā viņam ir tiesības uz to, lai taisnīgi tiek samazinātas kopējās kredīta izmaksas, kas sastāv no procentiem un citām izmaksām līguma atlikušajā termiņā. Minētās patērētāja tiesības neattiecas uz šā likuma 12.1 panta astotās daļas 2. un 4.punktā minētajiem kreditēšanas līgumiem.

(4) Pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas saturu un sniegšanas kārtību, patērētāja kreditēšanas līgumam izvirzāmās prasības un tajā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi, patērētāja informēšanu kreditēšanas līguma darbības laikā, kredīta pirmstermiņa atmaksu un

6/28

kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu, atsevišķiem kreditēšanas līgumu veidiem piemērojamās prasības un kreditēšanas starpnieku pienākumus, kā arī tiesisko regulējumu patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu nosaka Ministru kabinets.

(41) Pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas kredīta devējs novērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas saņemta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām no atbilstoši normatīvajiem aktiem personas datu apstrādei izveidotām datubāzēm (turpmāk — datubāze) par personas ienākumiem un maksājumu saistību izpildi, kuras iegūtas normatīvajos aktos par fizisko personu datu aizsardzību un piekļuvi datubāzēm noteiktajā kārtībā. Ja atteikumu izsniegt kredītu pamato ar datubāzē iegūtajām ziņām, kredīta devējs nekavējoties un bez maksas informē patērētāju par datubāzes izmantošanas rezultātiem un sniedz ziņas par izmantoto datubāzi.

(42) Pirms patērētājs un kredīta devējs vienojas par kredīta kopējās summas būtisku palielināšanu patērētāja kreditēšanas līguma darbības laikā, kredīta devējs atjauno savā rīcībā esošo finanšu informāciju par patērētāju un atkārtoti novērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Ja atteikumu palielināt kredīta kopējo summu pamato ar datubāzē iegūtajām ziņām, kredīta devējs nekavējoties un bez maksas informē patērētāju par datubāzes izmantošanas rezultātiem un sniedz ziņas par izmantoto datubāzi.

(43) Šā panta 4.1 un 4.2 daļā noteiktos pienākumus neattiecina uz patērētāja kreditēšanas līgumiem:

1) saskaņā ar kuriem kredīta summa nedrīkst pārsniegt vai nepārsniedz 100 latus;

2) saskaņā ar kuriem kredīta devējs piešķir patērētājam tiesības izmantot līdzekļus, kas pārsniedz patērētāja norēķinu kontā esošo naudas līdzekļu atlikumu (turpmāk — pārsnieguma kredīts) un kas jāatmaksā laikposmā, kurš nepārsniedz vienu mēnesi;

3) saskaņā ar kuriem kredīta devējs klusējot piekritis, ka patērētājs izmanto līdzekļus, kas pārsniedz patērētāja norēķinu kontā esošo naudas līdzekļu atlikumu vai piešķirto pārsnieguma kredītu;

4) kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu;

5) kurus noslēdzis darba devējs un darbinieks, ja kredīts piešķirts bez procentiem vai ar gada procentu likmi, kas ir zemāka par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm un ko parasti plašai sabiedrībai nepiedāvā, un ja kredītu izsniegšana nav darba devēja pamatdarbības veids;

6) kurus noslēdz ar ieguldījumu sabiedrībām vai ar kredītiestādēm, lai dotu ieguldītājam iespēju veikt darījumu attiecībā uz vienu vai vairākiem instrumentiem, ko regulē atbilstoši normatīvajiem aktiem par finanšu instrumentu tirgu, ja ieguldījumu sabiedrība vai kredītiestāde, kas piešķir kredītu, ir iesaistīta šādā darījumā;

7) kuri ir tiesā vai citā normatīvajos aktos noteiktā iestādē panākta izlīguma rezultāts;

8) kuri attiecas uz parāda segšanu atliktu maksājumu veidā, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;

9) par aizdevumiem, kurus vispārējo interešu labā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai piešķir ierobežotam personu lokam ar procentu likmēm, kas ir zemākas par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm, vai bez procentiem, vai saskaņā ar citiem noteikumiem, kuri būtu patērētājam izdevīgāki nekā tirgū pārsvarā izmantotie noteikumi, un ar procentu likmēm, kas nav augstākas par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm;

10) saskaņā ar kuriem kredīts tiek piešķirts, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;

11) kuri paredz, ka patērētājam kredīts jāatmaksā laikposmā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, un saskaņā ar kuriem par kredīta izmantošanu tiek prasīti nenozīmīgi papildu maksājumi salīdzinājumā ar kredīta kopējo summu un kreditēšanas līguma darbības termiņu.

(5) Ja kredīta summa ir vienāda ar 100 minimālajām mēnešalgām vai lielāka, kredīta devējs:

1) pirms kredīta izsniegšanas pieprasa un saņem Valsts ieņēmumu dienesta izziņu par patērētāja ienākumiem vai satura ziņā līdzvērtīgu citas valsts nodokļu administrācijas izziņu. Minēto izziņu nepieprasa, ja patērētājs ir valsts amatpersona un informācija par viņa ienākumiem ir publiski pieejama;

7/28

2) pirms kredīta izsniegšanas patērētājam, dokumentējot veiktos pasākumus, izvērtē patērētāja spēju atmaksāt kredītu, ņemot vērā šīs daļas 1.punktā minētos dokumentus;

3) nodrošina visu ar kredīta izsniegšanu saistīto dokumentu glabāšanu vienu gadu pēc patērētāja kreditēšanas līgumā noteikto saistību izpildes.

(6) (Izslēgta ar 19.06.2008. likumu)

(7) (Izslēgta ar 28.10.2010. likumu)

(8) Valsts ieņēmumu dienesta izsniedzamās izziņas par kredīta ņēmēja ienākumiem saturu, kā arī izziņas pieprasīšanas un izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(9) Šā panta piektās daļas noteikumi nav attiecināmi uz tādu darījumu kreditēšanu, kuri tiek veikti ar finanšu instrumentiem.

(10) Kredīts, kura summa ir vienāda ar 100 minimālajām mēnešalgām vai lielāka un kura atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, izsniedzams ne vairāk kā 90 procentu apmērā no attiecīgā nekustamā īpašuma tirgus vērtības.

(11) Šā panta piektās un desmitās daļas noteikumus nepiemēro patērētāja kreditēšanas līgumiem, kas tiek slēgti ar citu valstu iedzīvotājiem, ja kredīta piešķiršanas mērķis nav nekustamā īpašuma vai cita Latvijas Republikas publiskajos reģistros reģistrējama īpašuma iegāde vai izmantošana.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.05.2007., 19.06.2008., 28.10.2010., 20.12.2010. un 09.06.2011. likumu, kas stājas spēkā 22.06.2011. 1.1 daļa stājas spēkā 01.11.2011. Sk . Pārejas noteikumu 17.punk tu)

8.1 pants. Īpaši noteikumi attiecībā uz kredītiem, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku

(1) Kredīta devējam nav tiesību pieprasīt patērētājam, kas nav pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu:

1) izsniegtā kredīta papildu nodrošinājumu, pamatojoties uz to, ka kredīta nodrošinājumā esošā nekustamā īpašuma vērtība ir samazinājusies nekustamā īpašuma tirgus izmaiņu dēļ;

2) jebkādas izmaksas par hipotekārā kredīta nodrošinājuma pārvērtēšanu līguma darbības laikā;

3) izsniegtā kredīta pirmstermiņa atmaksu.

(2) Ja patērētājs, kas nav pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu, to lūdz, kredīta devējam ir pienākums izskatīt patērētāja priekšlikumu par kredīta atmaksas termiņa pagarināšanu vai kredīta valūtas maiņu. Atteikuma gadījumā kredīta devējs sniedz patērētājam motivētu atbildi 30 dienu laikā.

(3) Šā panta otrajā daļā minētās līguma noteikumu izmaiņas nedrīkst būt patērētājam nelabvēlīgākas salīdzinājumā ar līgumā izdarāmo izmaiņu piedāvāšanas brīdī pastāvošajiem tirgus nosacījumiem. Patērētājs šā panta otrajā daļā minēto izmaiņu veikšanu ir tiesīgs prasīt ne biežāk kā vienu reizi gada laikā. Kredīta devējam nav tiesību prasīt jebkādu kompensāciju par šādu izmaiņu veikšanu, izņemot pamatotu un samērīgu maksu par pakalpojuma administratīvajiem izdevumiem.

(4) Par būtisku līguma pārkāpumu šā panta izpratnē uzskatāma:

1) kredīta atmaksas vai procentu samaksas maksājumu kavēšana ilgāk kā par 60 dienām vai biežāk kā trīs reizes gada laikā, katru reizi ilgāk par 30 dienām;

2) kredīta neizmantošana kredīta līgumā paredzētajam mērķim. (21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

9.pants. Līgums, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas

(1) Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, pārdevējs

8/28

piegādā preces vai pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pēc savas iniciatīvas vai pēc patērētāja nepārprotami izteikta lūguma apmeklējot patērētāju mājās, darbavietā vai citā viņa atrašanās vietā.

(2) Līgumā, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(3) Slēdzot līgumu ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas, persona, kas slēdz līgumu pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja vārdā vai pārstāvot pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un tā intereses, pēc patērētāja pieprasījuma uzrāda šādus dokumentus:

1) personu apliecinošu dokumentu;

2) apliecību, kurā ir fotogrāfija, kā arī norādīts amats, pārdevēja nosaukums (firma), pārdevēja reģistrācijas numurs Uzņēmumu reģistrā vai Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā un juridiskā adrese;

3) pilnvarojuma līgumu (ja tāds ir nepieciešams);

4) apliecību par pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja reģistrāciju Uzņēmumu reģistrā vai tās kopiju vai Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu maksātāju reģistrācijas apliecību vai tās kopiju.

(4) Ražotājs vai pārdevējs, kas realizē preces, izmantojot tirdzniecības automātus, uz tirdzniecības automāta norāda ražotāja vai pārdevēja nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru Uzņēmumu reģistrā vai Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā un juridisko adresi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.2005. un 21.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

10.pants. Distances līgums

(1) Distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons, telefona, faksimila, Interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.

(2) Faksimilu, automātisko atbildētāju un distances saziņas līdzekļus, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var izmantot tikai tādā gadījumā, ja saņemta patērētāja nepārprotama piekrišana.

(3) Distances līgums izpildāms ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saņēmis pasūtījumu no patērētāja, ja vien līgumslēdzējas puses nav vienojušās citādi.

(4) Distances līgumā ietveramo informāciju, atsevišķus līguma izpildes nosacījumus, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību piemērošanu, realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

11.pants. Brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgums, brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgums, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgums un brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgums

(1) Brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgums (turpmāk šajā pantā — mītnes lietošanas tiesību līgums) ir līgums, kurš noslēgts uz laiku, ilgāku par vienu gadu, un saskaņā ar kuru patērētājs pret atlīdzību iegūst tiesības lietot vienu vai vairākas brīvdienu mītnes vairāk nekā vienu periodu līguma darbības laikā.

(2) Brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgums (turpmāk šajā pantā — brīvdienu pakalpojumu līgums) ir līgums, kurš noslēgts uz laiku, ilgāku par vienu gadu, un saskaņā ar kuru patērētājs pret atlīdzību iegūst tiesības saņemt atlaides vai citus labumus attiecībā uz izmitināšanas pakalpojumiem, izmitināšanas un ceļojuma vai citiem pakalpojumiem.

(3) Brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgums (turpmāk šajā pantā — tālākpārdošanas līgums) ir līgums, saskaņā ar kuru pārdevējs pret atlīdzību palīdz patērētājam pārdot vai iegādāties tiesības lietot uz laiku brīvdienu mītni vai tiesības saņemt citu brīvdienu pakalpojumu.

(4) Brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgums (turpmāk šajā pantā — apmaiņas līgums) ir

9/28

līgums, saskaņā ar kuru patērētājs pret atlīdzību pievienojas maiņas sistēmai, kas viņam dod tiesības lietot brīvdienu mītni vai izmantot citu brīvdienu pakalpojumu apmaiņā pret šā patērētāja atļauju citām personām izmantot viņa mītnes lietošanas tiesību līgumā paredzētās tiesības.

(5) Papildu līgums ir līgums, saskaņā ar kuru patērētājs saņem ar mītnes lietošanas tiesību vai brīvdienu pakalpojumu līgumu saistītu pakalpojumu no pakalpojuma sniedzēja vai trešās personas, ar kuru pakalpojuma sniedzējs noslēdzis līgumu.

(6) Pirms mītnes lietošanas tiesību līguma, brīvdienu pakalpojumu līguma, tālākpārdošanas līguma un apmaiņas līguma noslēgšanas šā panta trīspadsmitajā daļā minētā informācija sniedzama tās Eiropas Savienības dalībvalsts valodā, kurā atrodas patērētāja dzīvesvieta vai kuras pilsonis ir patērētājs, ja šī valoda ir oficiālā Eiropas Savienības valoda.

(7) Mītnes lietošanas tiesību līgums, brīvdienu pakalpojumu līgums, tālākpārdošanas līgums un apmaiņas līgums slēdzams rakstveidā (papīra formātā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju), un patērētājam līguma noslēgšanas brīdī izsniedzams viens šā līguma eksemplārs.

(8) Mītnes lietošanas tiesību līgums, brīvdienu pakalpojumu līgums, tālākpārdošanas līgums un apmaiņas līgums pēc patērētāja izvēles slēdzams tās Eiropas Savienības dalībvalsts valodā, kurā atrodas patērētāja dzīvesvieta vai kuras pilsonis ir patērētājs, ja šī valoda ir oficiālā Eiropas Savienības valoda.

(9) Aprēķinot mītnes lietošanas tiesību līguma vai brīvdienu pakalpojumu līguma darbības termiņu, ņem vērā līguma noteikumus par tā darbības termiņa pagarināšanu, arī par līguma termiņa automātisku pagarināšanu.

(10) Slēdzot mītnes lietošanas tiesību līgumu, brīvdienu pakalpojumu līgumu vai apmaiņas līgumu, ir aizliegts prasīt no patērētāja avansa maksājumus, nodrošinājumus, parādsaistību vai jebkādas citas atlīdzības apliecinājumus pārdevējam vai trešajai personai, kā arī ir aizliegta naudas rezervēšana patērētāja kontā, pirms izbeidzies termiņš, kurā patērētājs var izmantot atteikuma tiesības.

(11) Slēdzot tālākpārdošanas līgumu, ir aizliegts prasīt no patērētāja avansa maksājumus, nodrošinājumus, parādsaistību vai jebkādas citas atlīdzības apliecinājumus pārdevējam vai trešajai personai, kā arī ir aizliegta naudas rezervēšana patērētāja kontā, pirms viņš savas tiesības uz laiku lietot brīvdienu mītni vai tiesības saņemt brīvdienu pakalpojumu ir pārdevis vai tālākpārdošanas līgums ir izbeigts.

(12) Patērētājs var izmantot atteikuma tiesības un vienpusēji atkāpties no mītnes lietošanas tiesību līguma, brīvdienu pakalpojumu līguma, tālākpārdošanas līguma vai apmaiņas līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu.

(13) Pirms mītnes lietošanas tiesību līguma, brīvdienu pakalpojumu līguma, tālākpārdošanas līguma un apmaiņas līguma noslēgšanas patērētājam sniedzama precīza informācija par būtiskajiem līguma noteikumiem. Pirms līguma noslēgšanas sniedzamās un līgumā ietveramās informācijas saturu, sniegšanas kārtību, atteikuma tiesību realizēšanas termiņus un kārtību, atteikuma veidlapu un atteikuma tiesību izmantošanas sekas, kā arī īpašās prasības, kas ievērojamas, slēdzot attiecīgo līgumu, nosaka Ministru kabinets.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 23.02.2011. Sk . Pārejas noteikumu 19.punk tu)

12.pants. Atteikuma tiesības

(1) Atteikuma tiesības ir patērētāja tiesības noteiktā termiņā vienpusēji atkāpties no līguma (atteikt pasūtījumu), nemaksājot līgumsodu, procentus vai zaudējuma atlīdzību.

(2) Patērētājs var izmantot atteikuma tiesības, lai atkāptos no:

1) līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas;

2) distances līguma;

3) (izslēgts no 23.02.2011. ar 28.10.2010. likumu).

(3) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs šā panta otrajā daļā minēto līgumu noslēgšanas brīdī vai preces pārdošanas vai pasūtījuma nodošanas brīdī iesniedz patērētājam rakstveida atteikuma veidlapu, kurā minēts ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese, kā arī sniegts atteikuma tiesību apraksts.

10/28

(4) Patērētājs rakstveida atteikumu adresē personai, kuras nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese norādīta atteikuma veidlapā. Ja patērētājam netiek izsniegta rakstveida atteikuma veidlapa, rakstveida atteikumu adresē ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, ar kuru noslēgts līgums. Atteikuma nosūtīšana noteiktā termiņā izbeidz līgumu un atbrīvo patērētāju no jebkurām līgumsaistībām, izņemot izmaksas, kas saistītas ar preču vai lietas atdošanu atpakaļ ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.

(5) Patērētāja pienākums ir septiņu dienu laikā pēc rakstveida atteikuma nosūtīšanas atdot preci vai lietu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam (ja prece vai lieta ir saņemta). Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nekavējoties, ne vēlāk kā 30 dienu laikā no patērētāja rakstveida atteikuma saņemšanas dienas, atmaksāt patērētājam to naudas summu, kura par preci, lietu vai pakalpojumu samaksāta līdz līguma izbeigšanas brīdim. Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs neatmaksāt patērētājam tā samaksāto naudas summu par preci vai lietu, kamēr patērētājs nav atdevis preci vai lietu vai arī nav iesniedzis preces vai lietas atdošanu vai nosūtīšanu apstiprinošus dokumentus.

(6) Patērētājs ir atbildīgs par preces kvalitātes un drošuma saglabāšanu atteikuma tiesību realizēšanas termiņā. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001., 27.10.2005., 21.05.2009. un 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā

01.01.2011. Sk . Pārejas noteikumu 19.punk tu)

12.1 pants. Atteikuma tiesības attiecībā uz patērētāja kreditēšanas līgumu

(1) Patērētājs 14 dienu laikā drīkst izmantot atteikuma tiesības un atkāpties no patērētāja kreditēšanas līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu. Atteikuma termiņu skaita no patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas dienas vai no dienas, kad patērētājs saņem normatīvajos aktos par patērētāja kreditēšanas līgumu noteikto informāciju, līguma noteikumus un nosacījumus, ja tie saņemti pēc kreditēšanas līguma noslēgšanas dienas.

(2) Par atteikuma tiesību izmantošanu patērētājs paziņo kredīta devējam rakstveidā saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu. Termiņš ir ievērots, ja patērētājs paziņojumu par atteikuma tiesību izmantošanu (papīra formātā vai izmantojot citu kredīta devējam pieejamu pastāvīgu informācijas nesēju) nosūta kredīta devējam pirms šā panta pirmajā daļā noteiktā termiņa beigām.

(3) Patērētāja pienākums ir nekavējoties, ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par atteikuma tiesību izmantošanu, atmaksāt kredīta devējam saņemto kredīta summu un par kredīta izmantošanu no kredīta saņemšanas dienas līdz dienai, kad tas atmaksāts, uzkrātos procentus. Procentus aprēķina, pamatojoties uz kreditēšanas līgumā noteikto aizdevuma procentu likmi.

(4) Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības saskaņā ar šo pantu, kredīta devējam nav tiesību pieprasīt no patērētāja kompensāciju, izņemot kompensāciju par neatmaksājamām izmaksām, ko kredīta devējs veicis publiskai personai.

(5) Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības saskaņā ar šo pantu un saistībā ar patērētāja kreditēšanas līgumu ir noslēgts līgums par papildu pakalpojumu, kuru sniedz kredīta devējs vai trešā persona saskaņā ar trešās personas un kredīta devēja noslēgto līgumu, līgums par papildu pakalpojumu nav spēkā.

(6) Ja patērētājam ir atteikuma tiesības saskaņā ar šo pantu, attiecībā uz atteikuma tiesību īstenošanas termiņu, kārtību un sekām nepiemēro normatīvos aktus par distances līgumu par finanšu pakalpojumu sniegšanu un normatīvos aktus par ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas vai pakalpojumu sniegšanas vietas noslēgtu līgumu.

(7) Atteikuma tiesību izmantošana saskaņā ar šo pantu neietekmē līguma par preces vai pakalpojuma iegādi spēkā esamību, ja patērētāja kreditēšanas līgums ir noslēgts preces vai pakalpojuma iegādei.

(8) Šā panta prasības nepiemēro:

1) patērētāja kreditēšanas līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīta summa nedrīkst pārsniegt vai nepārsniedz 100 latus;

2) patērētāja kreditēšanas līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīta devējs piešķir patērētājam pārsnieguma kredītu, kas jāatmaksā pēc pieprasījuma vai laikposmā, kurš nepārsniedz trīs mēnešus;

3) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuri noslēgti nekustamā īpašuma iegādei vai kuru atmaksa ir nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku;

11/28

4) patērētāja kreditēšanas līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīta devējs klusējot piekritis, ka patērētājs izmanto līdzekļus, kas pārsniedz patērētāja norēķinu kontā esošo naudas līdzekļu atlikumu vai piešķirto pārsnieguma kredītu;

5) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu;

6) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzis darba devējs un darbinieks, ja kredīts piešķirts bez procentiem vai ar gada procentu likmi, kas ir zemāka par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm un ko parasti plašai sabiedrībai nepiedāvā, un ja kredītu izsniegšana nav darba devēja pamatdarbības veids;

7) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdz ar ieguldījumu sabiedrībām vai ar kredītiestādēm, lai dotu ieguldītājam iespēju veikt darījumu attiecībā uz vienu vai vairākiem instrumentiem, ko regulē atbilstoši normatīvajiem aktiem par finanšu instrumentu tirgu, ja ieguldījumu sabiedrība vai kredītiestāde, kas piešķir kredītu, ir iesaistīta šādā darījumā;

8) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuri ir tiesā vai normatīvajos aktos noteiktā iestādē panākta izlīguma rezultāts;

9) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuri attiecas uz parāda segšanu atliktu maksājumu veidā, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;

10) patērētāja kreditēšanas līgumiem par aizdevumiem, kurus vispārējo interešu labā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai piešķir ierobežotam personu lokam ar procentu likmēm, kas ir zemākas par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm, vai bez procentiem, vai saskaņā ar citiem noteikumiem, kuri būtu patērētājam izdevīgāki nekā tirgū pārsvarā izmantotie noteikumi, un ar procentu likmēm, kas nav augstākas par tirgū pārsvarā pastāvošajām procentu likmēm;

11) tādiem nomas vai līzinga līgumiem, kuros nav paredzētas patērētāja saistības iegādāties līguma objektu, ja šādas saistības nav paredzētas arī citos noslēgtajos līgumos;

12) patērētāja kreditēšanas līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīts tiek piešķirts, nemaksājot procentu likmi un citus papildu maksājumus;

13) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuri paredz, ka patērētājam kredīts jāatmaksā laikposmā, kas nepārsniedz trīs mēnešus, un saskaņā ar kuriem par kredīta izmantošanu tiek prasīti nenozīmīgi papildu maksājumi salīdzinājumā ar kredīta kopējo summu un kreditēšanas līguma darbības termiņu;

14) patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuros kredīta devējs un patērētājs vienojas par atmaksas kārtību, ja patērētājs nav izpildījis sākotnējā kreditēšanas līguma saistības un šāda kārtība novērstu iespējamos tiesas procesus par patērētāja kreditēšanas līgumā noteikto saistību neizpildi, un uz patērētāju tādēļ neattiektos mazāk izdevīgi noteikumi par tiem, kas noteikti sākotnējā patērētāja kreditēšanas līgumā.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

III nodaļa Preces vai pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem

(Nodaļas nosaukums 22.11.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

13.pants. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja pienākums nodrošināt preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem

(1) Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem. Precei un pakalpojumam jāatbilst ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja sniegtajiem paziņojumiem (īpaši reklāmā un marķējumā ietvertajai informācijai) par šo preci vai pakalpojumu.

(2) Ražotājs, pārdevējs un pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par jebkuru neatbilstību līguma noteikumiem, kas eksistē preces iegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienā.

(3) Ja preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem atklājas sešu mēnešu laikā pēc preces iegādes vai pakalpojuma sniegšanas, uzskatāms, ka tā eksistēja preces iegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienā, izņemot

12/28

gadījumu, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē pierāda pretējo.

(22.11.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2008. likumu, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

14.pants. Preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem

(1) Prece neatbilst līguma noteikumiem, ja:

1) tā neatbilst normatīvajos aktos vai normatīvtehniskajos dokumentos noteiktajām prasībām, kā arī parasti izvirzāmām prasībām — tai nepiemīt īpašības un izpildījums, kāds parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti gaidīt, ņemot vērā preces raksturu;

2) tā nav derīga mērķiem, kādi paredzēti normatīvtehniskajos dokumentos vai tehniskajā pasē, bet, ja tādu nav, — mērķiem, kādiem tāda paša nosaukuma un apraksta preces parasti tiek izmantotas;

3) tā nav derīga mērķiem, kuriem patērētājs izvēlējies preci un par kuriem tas tieši vai netieši paziņojis pārdevējam, slēdzot līgumu, izņemot gadījumus, kad pārdevējs pārdošanas laikā nevarēja saprast šādus speciālus mērķus un patērētājam nebija pamatota iemesla paļauties uz pārdevēja kompetenci un spriedumu;

4) tā neatbilst īpašībām vai tās komplektācija neatbilst tai komplektācijai, kādas līguma slēgšanas vai piedāvājuma izteikšanas laikā pārdevējs uzrādījis ar preču paraugiem vai modeļiem;

5) tā nav iesaiņota, bet iesaiņojums ir nepieciešams, lai pasargātu preci no bojājumiem vai bojāšanās;

6) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc preci nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam vai arī tā rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;

7) tā ir viltota.

(2) Pakalpojums neatbilst līguma noteikumiem, ja:

1) to sniedzot, nav ievērotas normatīvo aktu vai normatīvtehnisko dokumentu prasības vai tam ir citi trūkumi;

2) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc pakalpojumu nav iespējams izmantot paredzētajam nolūkam vai arī tas rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi.

(3) Prece vai pakalpojums nav uzskatāms par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja pirms līguma slēgšanas patērētājs ir saņēmis rakstveida brīdinājumu par preces vai pakalpojuma nepienācīgu kvalitāti vai nepienācīgas kvalitātes iemesls ir patērētāja piegādātie materiāli, izņemot gadījumu, kad pakalpojuma sniedzējam kā profesionālim vajadzēja to zināt un rakstveidā brīdināt patērētāju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

15.pants. Izņēmums attiecībā uz nepienācīgas kvalitātes preces piedāvāšanu un pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu

(Izslēgts ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

16.pants. Garantija

(1) Garantija ir ražotāja vai pārdevēja bezmaksas apsolījums atmaksāt patērētājam par preci vai lietu samaksāto naudas summu, apmainīt preci vai lietu pret atbilstošu preci vai lietu, bez atlīdzības novērst preces vai lietas neatbilstību vai veikt citas darbības, ja prece vai lieta neatbilst garantijā vai reklāmā sniegtajam raksturojumam.

(2) Garantija dodama rakstveidā, un tajā skaidri norādāmi nosacījumi prasījuma pieteikšanai attiecībā uz garantiju, garantijas termiņš — laikposms, uz kuru attiecināta garantija, kā arī garantijas devēja nosaukums (firma) vai vārds, uzvārds un adrese. Garantijā norāda, ka patērētājam ir noteiktas tiesības saskaņā ar normatīvajiem aktiem un ka garantija šīs tiesības neietekmē. Ja garantija neatbilst šiem noteikumiem, tas neietekmē garantijas derīgumu un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai garantija tiktu izpildīta.

13/28

(3) Garantija ir saistoša tās devējam atbilstoši garantijas dokumenta nosacījumiem un attiecīgajā reklāmā sniegtajai informācijai.

(21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

IV nodaļa Informācija par precēm un pakalpojumiem

17.pants. Informācijas nodrošināšana

(1) Ražotāja, tā pilnvarotā pārstāvja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojuma kvalitāti, drošumu, cenu, garantiju un garantijas remonta iespējām, lietošanas noteikumiem, ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu un adresi, norādot to marķējumā, pievienotajā lietošanas pamācībā, tehniskajā pasē vai citādā rakstveida informācijā.

(2) Patērētājam ir tiesības pieprasīt, lai papildu informācija tiek sniegta arī mutvārdos.

(3) Kārtību, kādā norādāma pārdošanas cena un mērvienības cena precēm, kas tiek piedāvātas patērētājam, kā arī kārtību, kādā norādāmas cenas pakalpojumiem, reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 26.05.2004.)

18.pants. Informācija par ražotāju

(1) Lai varētu identificēt ražotāju, marķējumā uz preces, iesaiņojuma vai pievienotās etiķetes norādāma ražotāja atrašanās vieta un ražotāja nosaukums (firma). Ja tas nav iespējams, ražotāja atrašanās vietu un ražotāja nosaukumu (firmu) norāda uz ārējā iepakojuma, pavaddokumentos vai tirdzniecības vietā.

(2) Pārdevējam aizliegts piedāvāt vai pārdot viltotu preci vai preci, kuras ražotāju nav iespējams identificēt. Noteikums par ražotāja identificēšanu neattiecas uz lietotas preces pārdošanu.

(3) (Izslēgta ar 21.05.2009. likumu.) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. un 21.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

19.pants. Informācija par sevišķām preču īpašībām

Tehniski sarežģītas preces, kā arī preces, kuras satur bīstamas vielas vai kuru lietošanai nepieciešamas īpašas iemaņas, ražotājam jāapgādā ar lietošanas noteikumiem, brīdinājuma zīmēm vai simboliem. Ja lietošanas noteikumos ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.

20.pants. Preču marķējumam izvirzāmās vispārīgās prasības

(1) Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt labi redzamai un saprotamai, tai objektīvi jāatspoguļo preces drošums vai nekaitīgums un kvalitāte. Marķējumā sniegtā informācija nedrīkst piedēvēt precei īpašības, kādas tai nepiemīt, kā arī maldināt pircēju, ka precei piemīt kādas specifiskas īpašības, ja tādas īpašības piemīt visām attiecīgā veida precēm.

(2) Marķējumam jābūt neizdzēšamam. Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt skaidrai, to nedrīkst aizsegt ar citu rakstveida informāciju, attēlu vai uzlīmi.

(3) Ražotājam vai pārdevējam jānodrošina, lai preču marķējumā ietvertā informācija tiktu sniegta patērētājam, ievērojot normatīvos aktus, kas reglamentē valsts valodas lietošanu.

(4) Pārdevējam aizliegts piedāvāt un pārdot preces, kuru marķējumā sniegtā informācija vai marķējuma izpildījums neatbilst šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

(5) Preču marķējuma vispārīgās prasības neattiecas uz lietotu preču pārdošanu.

14/28

21.pants. Sevišķais preču marķējums

(1) Preces un preču grupas, kurām nepieciešams sevišķs marķējums, kā arī minēto preču un preču grupu marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) (Izslēgta ar 22.03.2007. likumu.) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. un 22.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 11.08.2007.)

21.1 pants. Izpārdošana un cenu pazemināšana

(1) Vārdu "izpārdošana" vai citu līdzīgas nozīmes vārdu, piedāvājot preces, atļauts lietot tikai tad, ja ir ievēroti visi šādi nosacījumi:

1) tas attiecas uz visu preču izpārdošanu vai norādītās daļas izpārdošanu;

2) izpārdošana notiek ierobežotā un norādītā laikposmā;

3) cenas ir zemākas nekā attiecīgo preču vai pakalpojumu parastās cenas.

(2) Vārdus "atlaides", "pazeminātas cenas" vai citus līdzīgas nozīmes vārdus, piedāvājot preces vai pakalpojumus, atļauts lietot tikai tad, ja ir ievēroti visi šādi nosacījumi:

1) tas attiecas uz tādas preces pārdošanu vai tāda pakalpojuma sniegšanu, ar kuru pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pastāvīgi nodarbojas;

2) šāda tirdzniecība notiek ierobežotā laikposmā;

3) cenas ir zemākas nekā attiecīgo preču vai pakalpojumu parastās cenas.

(3) Pēc cenu pazemināšanas, atlaižu vai izpārdošanas publiskas izsludināšanas jābūt skaidri norādītai preču un pakalpojumu sākotnējai cenai un cenai pēc pazemināšanas.

(4) Par izpārdošanu publiski jāpaziņo vismaz piecas dienas pirms tās sākuma, izliekot paziņojumu tirdzniecības vietā.

(5) (Izslēgta ar 28.10.2010. likumu)

(6) (Izslēgta ar 28.10.2010. likumu) (22.11.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

IV1 nodaļa. Kārtība, kādā organizē tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu (Nodaļa 21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

21.2 pants. Labas komercprakses principu ievērošana

Organizējot preču pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu, jāievēro profesionālā rūpība un godīgums attiecībā pret patērētāju.

21.3 pants. Informācija par pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju

Pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietā ir jābūt informācijai par pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju [nosaukums (firma)] un darba laiku.

15/28

21.4 pants. Pakalpojuma sniegšanas un tirdzniecības vietas iekārtošana

(1) Pakalpojuma sniegšanas un tirdzniecības vietu iekārto un noformē tā, lai varētu identificēt pakalpojuma sniedzēju vai pārdevēju un tam piederošās preces.

(2) Ja tirdzniecības teritorijā, ēkā vai telpā ar tirdzniecību nodarbojas vairāki pārdevēji, valdītājs apstiprina plānu, kurā norāda:

1) iznomājamo ēku, telpu vai tirdzniecības vietu izvietojumu un numuru;

2) pārdevēja nosaukumu un reģistrācijas numuru Uzņēmumu reģistrā vai Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā.

21.5 pants. Tirdzniecības organizēšana ar pašvaldību saskaņojamās tirdzniecības vietās

Ministru kabinets izdod noteikumus, kuros paredz tirdzniecības veidus, kas saskaņojami ar pašvaldību, un reglamentē tirdzniecības organizēšanas kārtību. Ministru kabinets ir tiesīgs šajos noteikumos pilnvarot pašvaldības domi izdot pašvaldības saistošos noteikumus, kas detalizētāk regulētu atsevišķus tirdzniecības organizēšanas kārtības jautājumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

V nodaļa Patērētāju tiesību aizsardzības biedrības

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 25.11.2005.)

22.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības biedrību izveidošana

Patērētāji ir tiesīgi brīvprātīgi apvienoties biedrībās, kuru darbības mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības un kuras darbojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem un attiecīgās patērētāju tiesību aizsardzības biedrības statūtiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 25.11.2005.)

23.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības biedrību tiesības

Patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām ir tiesības:

1) kopā ar patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzības un kontroles iestādēm piedalīties pārbaudēs, kas saistītas ar ražojamo un realizējamo preču un sniedzamo pakalpojumu kvalitātes prasību ievērošanu;

2) izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības;

3) iesniegt tiesā prasības pieteikumus patērētāju tiesību un interešu aizsardzībai un pārstāvēt patērētāju intereses tiesā;

4) iegādāties preces un pasūtīt pakalpojumus, lai veiktu preču, pakalpojumu un izgatavoto lietu salīdzinošo pārbaudi;

5) iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram priekšlikumu veikt šā likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. un 27.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 25.11.2005.)

VI nodaļa Patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzība un kontrole

16/28

24.pants. Uzraudzības un kontroles iestādes

Šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzību un kontroli īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, citas kompetentas un pilnvarotas valsts iestādes sadarbībā ar pašvaldībām un patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 25.11.2005.)

25.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir Ekonomikas ministrijas padotībā, kas tiek īstenota pārraudzības formā.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktoru pēc ekonomikas ministra ieteikuma ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības mērķis ir efektīvas patērētāju tiesību un interešu aizsardzības nodrošināšana.

(4) Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenās funkcijas ir šādas:

1) tirgus uzraudzība un kontrole nepārtikas preču tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanas jomā, izņemot jomas, kurās saskaņā ar normatīvajiem aktiem tirgus uzraudzība un kontrole ir citu iestāžu kompetencē;

2) pārtikas un nepārtikas preču svara un mēra pareizas noteikšanas, kā arī pirkuma samaksas pareizas aprēķināšanas uzraudzība;

3) patērētāju tiesību aizsardzības valsts politikas īstenošanā iesaistīto uzraudzības un kontroles iestāžu un patērētāju tiesību aizsardzības nevalstisko organizāciju sadarbības organizēšana un koordinēšana;

4) palīdzības sniegšana patērētājiem strīdu risināšanā ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, patērētāju likumīgo prasību izpildes pieprasīšana;

41) par patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem saņemto iesniegumu un sūdzību izvērtēšana, ņemot vērā iespējamā pārkāpuma būtiskumu un potenciālo kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm;

5) juridiskas palīdzības sniegšana patērētājiem viņu tiesību jautājumos;

6) patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzība līgumu projektos un līgumos, ko patērētāji slēdz ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, arī normatīvajos aktos paredzēto darbību veikšana, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs grozītu līguma projektu vai pārtrauktu pildīt līguma noteikumus, ja līguma projektā vai noslēgtajā līgumā konstatēti netaisnīgi vai neskaidri noteikumi;

61) negodīgas komercprakses un reklāmas uzraudzība, izņemot zāļu un veterināro zāļu jomu, lai nodrošinātu patērētāju tiesību un ekonomisko interešu ievērošanu;

62) izsniegt speciālo atļauju (licenci) patērētāja kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai;

7) citas likumos un normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

(5) (Izslēgta ar 27.10.2005. likumu)

(6) Aizstāvot patērētāju tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumu vai pieteikumu vai dot atzinumu lietā.

(61) Patērētāju tiesību aizsardzības centra amatpersonas, veicot tirgus uzraudzību un patērētāju tiesību uzraudzību, ir tiesīgas jebkurā laikā (arī bez iepriekšējā brīdinājuma) ierasties pie ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja.

(7) Patērētāju tiesību aizsardzības centra amatpersonu izvirzītās prasības un dotie norādījumi likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros katrā konkrētajā gadījumā ir saistoši ražotājam, pārdevējam un pakalpojuma sniedzējam.

17/28

(8) Ja konstatēts patērētāju tiesību pārkāpums, kas skar patērētāju grupas intereses (patērētāju kolektīvās intereses), un tas var radīt zaudējumus vai kaitējumu patērētājiem, arī atsevišķam patērētājam, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, izvērtējis pārkāpuma raksturu un būtību, kā arī citus aspektus, ir tiesīgs veikt vienu vai vairākas šādas darbības:

1) ierosināt, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs rakstveidā apņemas noteiktā termiņā novērst izdarīto pārkāpumu;

2) pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt pārkāpumu un veikt noteiktas darbības tā ietekmes novēršanai, nosakot termiņu šo darbību izpildei;

3) ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rakstveida apņemšanos ievietot Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājaslapā vai pieņemto lēmumu daļēji vai pilnībā ievietot Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājaslapā un publicēt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” (ar publicēšanu saistītos izdevumus sedz ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs).

(81) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs šā panta astotajā daļā minētās darbības veic:

1) pēc savas iniciatīvas;

2) pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības biedrības iesniegumu;

3) pamatojoties uz tādas iestādes sniegtu informāciju, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole;

4) pamatojoties uz tādas Eiropas Savienības dalībvalsts iestādes iesniegumu, kura ir iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23.aprīļa direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību 4.panta 3.punktā minētajā sarakstā.

(82) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saskaņā ar šā panta astotās daļas 1.punkta noteikumiem parakstījis rakstveida apņemšanos, tiek uzskatīts, ka ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir atzinis savu vainu konstatētajā pārkāpumā, un šādā gadījumā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nepieņem šā panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu. Ja apņemšanās netiek pildīta, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieņem šā panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saucams pie normatīvajos aktos noteiktās atbildības.

(83) Pieņemot šā panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nepiemēro šā likuma 6.panta 2.1 daļas nosacījumu par neskaidru un neprecīzu līguma noteikumu tulkošanu.

(84) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, saņēmis personas iesniegumu par netaisnīgiem līguma noteikumiem vai citu patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumu, izvērtē, vai ir pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Ja no iesniegumā sniegtās informācijas un tam pievienotajiem materiāliem neizriet, ka pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs neuzsākt administratīvo lietu. Šādā gadījumā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sagatavo personai atbildi.

(85) Izskatot personu iesniegumus par patērētāju tiesību pārkāpumiem, kas skar vai varētu skart patērētāju kolektīvās intereses, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veic uzraudzības pasākumus prioritārā secībā, ņemot vērā:

1) gada darba plānā noteiktās uzraudzības prioritātes;

2) iestādei piešķirto finanšu resursu maksimāli efektīvu izmantošanu;

3) par konkrēto personu un konkrēto pārkāpumu saņemto iesniegumu skaitu;

4) iespējamo vai nodarīto kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm;

5) pārkāpuma raksturu un ilgumu;

6) konkrēto tirgus sektoru.

18/28

(86) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs apkopo un analizē datus par saņemtajām sūdzībām un iesniegumiem un šo informāciju izmanto nākamo periodu uzraudzības un kontroles programmu izstrādē. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs par aktuālajām sūdzībām un to tendencēm regulāri informē par attiecīgo jomu atbildīgo augstāko iestādi.

(9) Šā panta astotās daļas 2.punktā minētais lēmums ir spēkā ar dienu, kad tas kļūst zināms adresātam. Minēto lēmumu ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(10) Pirms šā panta astotās daļas 2.punktā minētajā lēmumā noteiktā termiņa beigām ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par noteikto darbību izpildi. Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs līdz termiņa beigām noteiktās darbības nav izpildījis vai nav informējis Patērētāju tiesību aizsardzības centru par to izpildi, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs piemēro par attiecīgo pārkāpumu paredzēto administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā.

(101) Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumus var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

(11) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, piedzenot izdevumus par patērētāju iegādāto preču vai izmantoto pakalpojumu laboratorisko vai cita veida ekspertīzi, ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas.

(12) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs veidot konsultatīvo padomi, iekļaujot tajā valsts iestāžu, patērētāju tiesību aizsardzības biedrību, ražotāju, pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju organizāciju pārstāvjus, kā arī izdot rekomendācijas patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001., 29.04.2004., 27.10.2005., 19.06.2008., 21.05.2009. un 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

25.1 pants. Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmums par pagaidu noregulējumu

(1) Ja Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir pamats uzskatīt, ka ir vai var tikt pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums un tas var radīt tūlītēju un būtisku kaitējumu konkrētas patērētāju grupas ekonomiskajām interesēm, tas ir tiesīgs pieņemt kā pagaidu noregulējumu vienu vai vairākus lēmumus, ar kuriem:

1) uzliek ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par pienākumu nekavējoties izbeigt pārkāpumu;

2) aizliedz ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rīcību, kas var radīt pārkāpumu, ja tas vēl nav izdarīts, bet ir paredzams.

(2) Lēmums par pagaidu noregulējumu ir spēkā no tā paziņošanas brīža līdz brīdim, kad tas ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu tiek atcelts vai grozīts vai kad stājas spēkā Patērētāju tiesību aizsardzības centra galīgais lēmums.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu par pagaidu noregulējumu ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs, attiecībā uz kuru izdots pagaidu noregulējums, var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā 10 dienu laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(4) Pieteikumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu par pagaidu noregulējumu tiesa izskata rakstveida procesā 14 dienu laikā.

(5) Tiesas lēmums par šā panta ceturtajā daļā minēto lēmumu nav pārsūdzams un stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.

(21.05.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

26.pants. Par patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem iesniegto sūdzību un iesniegumu izskatīšana un palīdzības sniegšana patērētājiem strīdu risināšanā ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem

(1) Sūdzības, iesniegumus un informāciju par iespējamiem patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem iesniedz tai iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole.

19/28

(2) Personas sūdzība vai iesniegums par iespējamu administratīvo pārkāpumu patērētāju tiesību aizsardzības jomā nav uzskatāms par pieteikumu vai materiāliem administratīvā pārkāpuma lietā.

(3) Ja Patērētāju tiesību aizsardzības centram vai citai iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, izskatot saņemto personas sūdzību par tās individuālo tiesību pārkāpumu, rodas pamatotas šaubas par to, ka sūdzības iesniedzējs ir patērētājs šā likuma izpratnē, jo konkrētajā situācijā darbojies savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros, attiecīgā iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai viņš noteiktā termiņā sniedz nepieciešamo informāciju (kredītu reģistrā esošās ziņas par sūdzības iesniedzēja saistībām, informāciju par veiktajiem darījumiem u.tml.), kas apliecina, ka konkrētajā situācijā viņš darbojies kā patērētājs. Ja sūdzības iesniedzējs pieprasīto informāciju nesniedz, iestāde ir tiesīga izbeigt sūdzības izskatīšanu.

(4) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, ir tiesīgi noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam termiņu, kurā sniedzama rakstveida atbilde par patērētāja iesniegumā minētajiem apstākļiem un attiecībā uz patērētāja prasību pieņemto lēmumu.

(5) Saņemot patērētāja iesniegumu, kurā lūgta informācija vai konsultācija par patērētāja tiesībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, sagatavo atbildi, sniedzot nepieciešamo informāciju. Ja iesniegumā norādīts telefona numurs, pa kuru iespējams sazināties ar patērētāju, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, ir tiesīgi sniegt informāciju vai konsultāciju telefoniski vai piedāvāt saņemt to klātienē, ja patērētājs tam piekrīt. Ja iesniegumā norādīta elektroniskā pasta adrese, pa kuru iespējams sazināties ar patērētāju, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, ir tiesīgi atbildi nosūtīt tikai elektroniskā veidā, parakstītu ar drošu elektronisko parakstu, ja vien patērētājs nav norādījis, ka vēlas saņemt rakstveida atbildi. Šajā daļā minētās darbības veicamas viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas.

(6) Saņemot patērētāja iesniegumu par strīdu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, atkarībā no iesniegumā minētajiem apstākļiem sniedz informāciju un konsultāciju par patērētāja tiesībām un nepieciešamām darbībām vai, ja nepieciešams, sniedz palīdzību patērētājam strīda risināšanā, veicot pārrunas ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju vai veicot citas normatīvos aktos noteiktās darbības patērētāju tiesību aizsardzībai.

(7) Saņemot patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīdu starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju par to, vai noslēgtajā līgumā konkrēti ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sagatavo atbildi, kurā var paust viedokli par attiecīgo noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām.

(8) Ja patērētājs iesniegumā lūdzis palīdzību strīda ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju risināšanā vai informāciju, vai konsultāciju, kuras sniegšanai nepieciešams veikt papildu darbības, iestāde šīs darbības veic četru mēnešu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas, ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas iesniedzēju informējot par iesnieguma saņemšanu un veiktajām darbībām. Ja objektīvu iemeslu dēļ četru mēnešu termiņu nav iespējams ievērot, iestādes vadītājs to var pagarināt līdz gadam, par to paziņojot iesniedzējam.

(9) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, izskata patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīda risināšanu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, ja tiek ievēroti abi šie nosacījumi:

1) patērētājs vispirms ir vērsies ar sūdzību vai iesniegumu pie ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un mēģinājis strīdu atrisināt izlīguma veidā;

2) sūdzībai vai iesniegumam pievienoti rakstveida materiāli un citi pierādījumi, kas pamato strīda esamību un strīda priekšmetu.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

VII nodaļa Patērētāja tiesību pārkāpuma novēršana

27.pants. Patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu

(1) Patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem divu gadu laikā no preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas dienas. Par preces iegādes dienu tiek uzskatīta diena, kad ražotājs vai pārdevējs nodevis un patērētājs pieņēmis attiecīgo

20/28

preci.

(2) Ja ražotājs vai pārdevējs precei vai pakalpojuma sniedzējs pakalpojumam ir devis garantiju, pēc šā panta pirmajā daļā minētā termiņa beigām patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu visā atlikušajā garantijas termiņa laikā saskaņā ar garantijas dokumentā norādītajiem nosacījumiem.

(3) Kārtību, kādā piesakāms patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu, kā arī organizējama preces vai pakalpojuma ekspertīze, nosaka Ministru kabinets.

(22.11.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2008. likumu, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

28.pants. Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece

(1) Patērētājs, kuram pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece, ir tiesīgs pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs veic vienu no šādām darbībām:

1) attiecīgi samazina preces cenu;

2) novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu;

3) apmaina preci pret tādu pašu vai ekvivalentu preci, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem;

4) atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu.

(2) Prece apmaināma vai tās neatbilstība līguma noteikumiem novēršama bez atlīdzības (tajā skaitā bez preces nosūtīšanas, darba, materiālu un citu izmaksu atlīdzināšanas) un saprātīgā termiņā, neradot neērtības patērētājam un ņemot vērā preces raksturu, kā arī paredzamo tās lietošanas nolūku.

(3) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem atklājas vēlāk nekā sešus mēnešus pēc preces pārdošanas, patērētājs ir tiesīgs:

1) vispirms pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs bez atlīdzības novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu, vai apmaina preci pret tādu pašu vai ekvivalentu preci, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem (izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams);

2) gadījumā, kad ražotājs vai pārdevējs nevar apmainīt preci vai saprātīgā termiņā novērst preces neatbilstību līguma noteikumiem, neradot neērtības patērētājam, — pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs samazina preces cenu vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu proporcionāli normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatētajam preces nolietojumam.

(4) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem ir maznozīmīga un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot preci, patērētājs nevar prasīt, lai ražotājs vai pārdevējs atceļ līgumu un atmaksā par preci samaksāto naudas summu. Preces neatbilstība līguma noteikumiem uzskatāma par maznozīmīgu, ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatēts, ka preces neatbilstība nepazemina preces pamatfunkciju izpildes kvalitāti vai lietošanas īpašības un to var novērst, neradot vizuāli konstatējamas izmaiņas preces ārējā izskatā.

(5) Ja preces nepareiza vai nekvalitatīva uzstādīšana ir kļuvusi par iemeslu preces neatbilstībai līguma noteikumiem, bet preci uzstādījis pārdevējs vai trešā persona saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pārdevēju, kā arī ja preci uzstādījis patērētājs saskaņā ar nepareizu (neprecīzu) vai valsts valodā netulkotu lietošanas pamācību, tad prece ir uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt no pārdevēja šajā pantā paredzēto prasību izpildi.

(6) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

(7) Līguma noteikumiem neatbilstošas lielgabarīta preces un par 10 kilogramiem smagākas preces ekspertīzes veikšanai, nocenošanai, trūkumu novēršanai, apmaiņai vai līguma atcelšanai nogādā ražotājs vai pārdevējs uz sava rēķina. Ja ražotājs vai pārdevējs atsakās nogādāt preci, patērētājs ir tiesīgs nogādāt preci pats vai ar trešās personas palīdzību, bet uz ražotāja vai pārdevēja rēķina.

(8) Ja preci nogādā patērētājs, ražotājam vai pārdevējam triju dienu laikā pēc izdevumus apstiprinoša dokumenta

21/28

saņemšanas jāatlīdzina izdevumi, kas patērētājam radušies sakarā ar preces nogādāšanu. (22.11.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.11.2009. likumu, kas stājas spēkā 24.12.2009.)

29.pants. Patērētāja tiesības, ja sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums

(1) Patērētājs, kuram sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums, ir tiesīgs pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs veic vienu no šādām darbībām:

1) attiecīgi samazina pakalpojuma cenu;

2) bez atlīdzības novērš sniegtā pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājiem izdevumus par neatbilstības novēršanu;

3) izgatavo citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla vai sniedz līguma noteikumiem atbilstošu pakalpojumu;

4) atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu.

(2) Ja pakalpojuma sniedzējs pazaudē vai sabojā patērētāja materiālu vai izstrādājumu, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt:

1) pasūtījuma izpildi no tāda paša vai līdzvērtīga materiāla;

2) materiāla vai izstrādājuma vērtības samaksu pēc tirgus cenām pieprasījuma dienā.

(3) Ja pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem atklājas vēlāk nekā sešus mēnešus pēc pakalpojuma sniegšanas, patērētājs ir tiesīgs:

1) vispirms pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs bez atlīdzības novērš pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu, vai izgatavo citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla, vai sniedz līguma noteikumiem atbilstošu pakalpojumu (izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams);

2) gadījumā, kad pakalpojuma sniedzējs nevar izgatavot jaunu lietu, sniegt citu pakalpojumu vai saprātīgā termiņā novērst pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem, neradot neērtības patērētājam, — pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs samazina pakalpojuma cenu vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu proporcionāli normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatētajam lietas nolietojumam.

(4) Ja pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem ir maznozīmīga un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot pakalpojumu vai lietu, patērētājs nevar prasīt, lai pakalpojuma sniedzējs atceļ līgumu un atmaksā par pakalpojumu samaksāto naudas summu vai izgatavo citu lietu. Pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem uzskatāma par maznozīmīgu, ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatēts, ka pakalpojuma neatbilstība nepazemina pakalpojuma vai lietas pamatfunkciju izpildes kvalitāti vai lietošanas īpašības un to var novērst, neradot vizuāli konstatējamas izmaiņas lietas ārējā izskatā.

(5) Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās novērst pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem, patērētājs ir tiesīgs to novērst pats vai ar trešās personas palīdzību, bet uz pakalpojuma sniedzēja rēķina.

(6) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. un 27.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 25.11.2005.)

30.pants. Patērētāja tiesības, ja preci nepiegādā vai pakalpojumu nesniedz noteiktā termiņā

(1) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs no patērētāja neatkarīgu iemeslu dēļ līgumā noteiktajā termiņā nepiegādā preci vai veic piegādi tikai daļēji vai ja pakalpojuma sniedzējs no patērētāja neatkarīgu apstākļu dēļ līgumā noteiktajā termiņā nesniedz pakalpojumu vai sniedz pakalpojumu tikai daļēji, patērētājs vispirms ir tiesīgs pieprasīt, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pilda līgumu, ja līgumā nav noteikti patērētājam labvēlīgāki nosacījumi.

22/28

(2) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pēc patērētāja pieprasījuma līgumu saprātīgā termiņā nav izpildījis un tādēļ patērētājs vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma, saņemt samaksāto priekšapmaksu un pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību. Šādā gadījumā patērētāja pienākums ir nekavējoties atdot ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam jau piegādātās preces vai saskaņā ar līgumu izgatavotās lietas.

(3) Patērētājs nedrīkst izmantot šā panta otrajā daļā noteiktās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, ja prece piegādāta vai pakalpojums sniegts daļēji un piegādātās preces vai sniegtā pakalpojuma daļu patērētājs jau ir izmantojis vai to ir iespējams patstāvīgi izmantot, bet objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams atdot ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vai arī tās atdošana radītu nesamērīgus zaudējumus. Šādā gadījumā, ja pusēm neizdodas vienoties par līguma izpildi, ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums atmaksāt patērētāja samaksāto naudas summu nepiegādātās preces vai tās daļas vai nesniegtās pakalpojuma daļas apmērā.

(4) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs un patērētājs vienojas par līguma izpildes termiņa pagarinājumu, patērētājs ir tiesīgs izmantot šā panta otrajā daļā noteiktās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma tikai tad, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs neizpilda līgumu arī pagarinātajā līguma izpildes termiņā.

(5) Šā panta noteikumi netiek piemēroti līgumiem:

1) par tāda pakalpojuma sniegšanu, kura rezultāts ir nematerializēts;

2) kas regulē būvniecības tiesiskās attiecības;

3) kas regulē nekustamā īpašuma iegādes tiesiskās attiecības. (28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

31.pants. Patērētāja prasījumi saistībā ar patērētāja kreditēšanu preču vai pakalpojumu iegādei

(1) Patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no patērētāja kreditēšanas līguma, ja viņš izmanto šā likuma 12.pantā paredzētās atteikuma tiesības un samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu. Šādā gadījumā kredīta devējs nevar prasīt, lai patērētājs maksā līgumsodu vai atlīdzina zaudējumus sakarā ar patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu.

(2) Lai atkāptos no patērētāja kreditēšanas līguma saskaņā ar šā panta pirmās daļas noteikumiem, patērētājs rakstveidā paziņo kredīta devējam par to, ka viņš izmanto tiesības atteikties no līguma par preces vai pakalpojuma iegādi, un par attiecīgās preces vai lietas atdošanu vai nosūtīšanu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, izpildot šā likuma 12.panta piektajā daļā noteikto pienākumu, un pievieno paziņojumam pierādījumus par preces vai lietas atdošanu vai nosūtīšanu. Patērētāja kreditēšanas līgums tiek izbeigts dienā, kad kredīta devējs saņēmis iepriekš minēto patērētāja paziņojumu un pierādījumus par preces vai lietas atdošanu vai nosūtīšanu.

(3) Izbeidzot patērētāja kreditēšanas līgumu, attiecīgi ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs, kredīta devējs un patērētājs nekavējoties, ne vēlāk kā 30 dienu laikā no patērētāja kreditēšanas līguma izbeigšanas dienas, atmaksā saskaņā ar līgumu saņemtās naudas summas. Patērētāja pienākums ir maksāt procentus un citus maksājumus tikai par laikposmu līdz patērētāja kreditēšanas līguma izbeigšanas dienai.

(4) Ja patērētājam ir tiesības izmantot šā likuma 28.panta pirmās daļas 4.punktā, 29.panta pirmās daļas 4.punktā un 30.panta otrajā daļā minētās tiesības atprasīt par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, bet viņš, veicot normatīvajos aktos noteiktās darbības, nevar panākt, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs izpilda tā likumīgās prasības, patērētājam ir tiesības vērst prasījumu pret kredīta devēju sešu mēnešu laikā no preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas vai dienas, kad patērētājam saskaņā ar līgumu bija jāsaņem prece vai pakalpojums. Kredīta devēja pienākums ir izskatīt patērētāja prasījumu 30 dienu laikā.

(5) Šā panta noteikumi piemērojami tādiem patērētāja kreditēšanas līgumiem, kuri paredzēti tikai tam, lai pilnībā vai daļēji finansētu līgumu par konkrētas preces piegādi vai konkrēta pakalpojuma sniegšanu, ja abi minētie līgumi faktiski veido komerciālu vienību. Patērētāja kreditēšanas līgums un līgums par konkrētas preces piegādi vai konkrēta pakalpojuma sniegšanu veido komerciālu vienību šādos gadījumos:

1) patērētājam kredītu piešķir preces ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs;

2) patērētājam kredītu piešķir trešā persona, un kredīta devējs izmanto ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus saistībā ar kreditēšanas līguma noslēgšanu vai sagatavošanu;

23/28

3) patērētājam kredītu piešķir trešā persona, un konkrētā prece vai konkrētais pakalpojums ir skaidri norādīts kreditēšanas līgumā.

(6) Šā panta noteikumi nav piemērojami šā likuma 12.1 panta astotās daļas 1., 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13. un 14.punktā minētajiem patērētāja kreditēšanas līgumiem.

(7) Ja ar patērētāju noslēgts tāds nomas vai līzinga līgums, kurā nav paredzētas patērētāja saistības iegādāties līguma objektu un šādas saistības nav paredzētas arī citos noslēgtajos līgumos, patērētājs šā likuma 30.panta otrajā daļā minētajā gadījumā attiecībā uz līzinga objektu ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no nomas vai līzinga līguma. Izbeidzot patērētāja nomas vai līzinga līgumu, attiecīgi ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs un kredīta devējs nekavējoties, ne vēlāk kā 30 dienu laikā no patērētāja nomas vai līzinga līguma izbeigšanas dienas, atmaksā saskaņā ar līgumu saņemtās naudas summas.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

31.1 pants. Patērētāja tiesības, ja prettiesiski izmantota viņa maksājumu karte

(1) Ja prettiesiski izmantota patērētāja maksājumu karte, viņam ir tiesības prasīt, lai maksājumu pakalpojuma sniedzējs, kurš patērētājam izsniedzis maksājumu karti, attiecīgo maksājumu atceļ vai prettiesiski debetēto summu atmaksā.

(2) Ja patērētājs apgalvo, ka nav autorizējis izpildītu maksājumu un ka viņa maksājumu karte ir prettiesiski izmantota, un ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs, kurš patērētājam izsniedzis maksājumu karti, nevar pierādīt, ka attiecīgais maksājums ir apstiprināts ar identifikācijas kodu vai ka patērētājs ir pieļāvis rupju neuzmanību vai rīkojies ar nodomu (tīši), tas atmaksā prettiesiski debetēto summu.

(3) Maksājumu pakalpojuma sniedzējs, kurš patērētājam izsniedzis maksājumu karti, ir atbildīgs par ļaunu nolūku, kā arī neuzmanību, ko tas pieļāvis, sniedzot pakalpojumu saistībā ar patērētājam izsniegto maksājumu karti.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

32.pants. Zaudējuma atlīdzības noteikšana

Zaudējuma atlīdzība tiek noteikta saskaņā ar Civillikumu, ņemot vērā to, ka:

1) patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces vai saņemtā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu;

2) pārdevēja atsaukšanās uz to, ka ražotāja sniegtā informācija par preci neatbilst patiesībai, neatbrīvo pārdevēju no atbildības.

33.pants. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja atbildība

(1) Par šajā likumā un citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem iestājas civiltiesiskā, administratīvā vai kriminālā atbildība.

(2) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto zaudējumu vai atmaksājis par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, ir regresa prasījuma tiesības pret personu, no kuras iegādāta prece vai materiāli.

(3) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs vienojas ar trešo personu par preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanu, tad šāda vienošanās neatbrīvo ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju no tiešās atbildības pret patērētāju.

(4) Ja preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem radusies ražotāja, pārdevēja, izplatītāja vai citas personas darbības vai bezdarbības dēļ, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vērsties ar regresa prasību pret attiecīgajām personām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

34.pants. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbrīvošana no garantijas saistību izpildes un

24/28

zaudējumu atlīdzināšanas (Izslēgts ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

35.pants. Atbildība par preces vai pakalpojuma trūkumu nenovēršanu termiņā

Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs 30 dienu laikā no dienas, kad patērētājs pieteicis prasījumu par preces vai pakalpojuma trūkumiem, vai attiecīgi pilnvarotu uzraudzības un kontroles iestāžu noteiktajā termiņā nav novērsis preces vai pakalpojuma trūkumu, viņa pienākums ir atlīdzināt visus zaudējumus, kas patērētājam radušies sakarā ar kavējumu.

VIII nodaļa Uzraudzības un kontroles iestāžu atbildība

36.pants. Zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu uzraudzības un kontroles iestāžu rīcību

(1) Ja noskaidrots, ka prece nepamatoti konfiscēta, nepamatoti apturēta tās ražošana, piedāvāšana vai pārdošana, nepamatoti noteikts preces ražošanas, piedāvāšanas un pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas aizliegums vai konstatēti citi uzraudzības un kontroles iestāžu pilnvaru pārkāpumi, kuru rezultātā ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam radušies zaudējumi, ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā celt tiesā prasību par zaudējumu un negūtās peļņas atlīdzināšanu.

(2) (Izslēgta ar 16.04.2003. likumu.) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.04.2003. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.)

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 5.nr.).

2. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās apstiprina Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikumu.

3. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās izdod noteikumus, kas reglamentē:

1) šā likuma 8.pantā minētā patērētāja kreditēšanas līguma nosacījumus;

2) šā likuma 9.pantā minētā līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, nosacījumus;

3) šā likuma 10.pantā minētā distances līguma nosacījumus;

4) šā likuma 11.pantā minētā līguma par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku nosacījumus.

4. Tiesības, kuras regulē šā likuma 31.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu.

5. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 9.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas.

25/28

6. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 10.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par distances līgumu.

7. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 11.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas reglamentē dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku.

8. Grozījumi šā likuma 27.panta pirmajā daļā, 28.panta trešajā daļā, 29.panta trešajā daļā un 31.panta otrajā daļā stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī. Līdz 2003.gada 1.janvārim patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem gada laikā pēc preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas.

(22.11.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

9. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.jūnijam izdod šā likuma 10.panta ceturtajā daļā un 27.panta trešajā daļā minētos noteikumus.

(22.11.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

10. Līdz šo pārejas noteikumu 9.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.jūnijam ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) 1999.gada 24.augusta noteikumi nr.299 "Kārtība, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un veicama preces vai izgatavotās lietas ekspertīze";

2) 1999.gada 7.septembra noteikumi nr.316 "Noteikumi par distances līgumu";

3) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.29 "Mājsaimniecības veļas mazgāšanas mašīnu, veļas žāvēšanas mašīnu un kombinēto veļas mazgāšanas un žāvēšanas mašīnu marķēšanas noteikumi";

4) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.30 "Mājsaimniecības ledusskapju un saldētavu marķēšanas noteikumi";

5) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.31 "Mājsaimniecības krāšņu marķēšanas noteikumi";

6) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.32 "Mājsaimniecības trauku mazgāšanas mašīnu marķēšanas noteikumi";

7) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.33 "Mājsaimniecības spuldžu marķēšanas noteikumi". (22.11.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.12.2001.)

11. Šā likuma 8.panta piektā daļa stājas spēkā 2007.gada 10.jūlijā. (17.05.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.06.2007.)

12. Ministru kabinets līdz 2007.gada 3.jūlijam izdod šā likuma 8.panta astotajā daļā minētos noteikumus. (17.05.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.06.2007.)

13. Ministru kabinets līdz 2008.gada 1.septembrim izdod šā likuma 8.panta ceturtajā daļā minētos noteikumus, kuros paredz patērētāju kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi, kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu, kā arī nosacījumus, kad patērētāja kreditēšanas līguma prasības var nepiemērot. Līdz šo noteikumu izdošanai piemērojami Ministru kabineta 1999.gada 13.jūlija noteikumi Nr.257 “Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu”.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

14. Līdz 2009.gada 1.jūlijam ir spēkā Ministru kabineta 1999.gada 31.augusta noteikumi Nr.312 “Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtība”, kas izdoti saskaņā ar Saeimas 1993.gada 15.jūlijā pieņemtā Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta pirmās daļas 3.punktu.

(21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

26/28

15. Šā likuma 25.panta 8.3, 8.4 un 8.5 daļa stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā, un šīs normas piemērojamas, izskatot sūdzības, kuras saņemtas pēc 2009.gada 30.jūnija.

(21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

16. Šā likuma 25.panta 10.1 daļa stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumi, kuri līdz 2009.gada 30.jūnijam apstrīdēti, iesniedzot iesniegumu Ekonomikas ministrijai, izskatāmi saskaņā ar tiem normatīvajiem aktiem, kuri bija spēkā dienā, kad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieņēma attiecīgo lēmumu.

(21.05.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2009.)

17. Šā likuma 8.panta 1.2 un 1.3 daļa stājas spēkā 2011.gada 1.martā, bet 1.1 daļa — 2011.gada 1.novembrī. (20.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

18. Ministru kabinets izdod:

1) līdz 2010.gada 31.decembrim — šā likuma 8.panta ceturtajā daļā minētos noteikumus, kas paredz patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanai sniedzamās informācijas saturu un sniegšanas kārtību, patērētāja kreditēšanas līgumam izvirzāmās prasības un tajā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi, patērētāja informēšanu kreditēšanas līguma darbības laikā, kredīta pirmstermiņa atmaksu un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu, atsevišķiem kreditēšanas līgumu veidiem piemērojamās prasības un kreditēšanas starpnieku pienākumus, kā arī tiesisko regulējumu patērētāja kreditēšanai pret kustamas lietas ķīlu;

2) līdz 2011.gada 28.februārim — šā likuma 8.panta 1.3 daļā minētos noteikumus, kas paredz patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanas speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas, pārreģistrācijas, anulēšanas, darbības apturēšanas kārtību, prasības, kādām jāatbilst kapitālsabiedrībai, lai tā varētu saņemt speciālo atļauju (licenci), kā arī valsts nodevas apmēru un maksāšanas kārtību.

(20.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

19. Šā likuma 11.panta jaunā redakcija un 12.panta otrās daļas 3.punkta izslēgšana stājas spēkā 2011.gada 23.februārī.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

20. Ministru kabinets līdz 2011.gada 1.februārim izdod šā likuma 11.panta trīspadsmitajā daļā minētos noteikumus, kas paredz atteikuma tiesību realizēšanas termiņus un kārtību, atteikuma veidlapu un atteikuma tiesību izmantošanas sekas, kā arī īpašās prasības, kas ievērojamas, slēdzot brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgumu, brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgumu, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgumu un brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgumu.

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām (27.10.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2008. un 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā

01.01.2011.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 1985.gada 20.decembra direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu 87/102/EEK;

3) Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 26.oktobra direktīvas 94/47/EK par tiesību ieguvēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos par tādu tiesību pirkšanu, kas uz laiku ļauj izmantot nekustamo īpašumu;

27/28

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 1997.gada 20.maija direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem;

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23.aprīļa direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību;

7) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999.gada 25.maija direktīvas 99/44/EK par dažiem patēriņa preču tirdzniecības aspektiem un saistītajām garantijām;

8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 23.septembra direktīvas 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un ar kuru groza Padomes direktīvu 90/619/EEK un direktīvas 97/7/EK un 98/27/EK;

9) Padomes 2000.gada 29.jūnija direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības;

10) Padomes 2004.gada 13.decembra direktīvas 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 14.janvāra direktīvas 2008/122/EK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 18.martā.

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1999.gada 1.aprīlī

28/28

قانون حماية حقوق المستهلك (بصيغته المعدلة حتى 22 يونيو 2011)، لاتفيا

المواد المتاحة